- de Artanjan, lūdzu atkorķējiet to pudelīti armanjaka - šķiet, būs karsta diena.

1940. gada jūnijā, kad vācu tankisti jau ieraudzīja Parīzes pievārti, BerluskoniBenito nolēma nežāvēt airus un ielēkt aizejošā vilciena pēdējā vagonā, lai tiktu pie savas daļas lauru lapu un pīrāga gabala. 10. jūnijā plkst. 0:00 Itālija pieteica karu Francijai, tās divās armijās apvienotām 32 divizijām (300 000 karavīru, 716 lidmašīnu, 3000 lielgabalu) uzsākot uzbrukumu plašā frontē no Grenobles līdz Vidusjūras piekrastei, Francijai Provansā un Alpos gan bija kādi 186 000 vīru, taču nepastarpināti robežas tuvumā itāļiem pretī stājās tikai 85 000 franču. Pluss frančiem bija t.s. Alpu līnija - Mažino līnijas atzars, - ar dzelzbetona DOTiem (no kr. долговременная огневая точка - kā latviskot, neesmu izdomājis) nostiprināti visi stratēģiskie punkti.
Viens no šādiem DOTiem - 1932. gadā uzbūvētais Casemate du Pont Saint Louis - atradās pie Martēna zemesraga kā daļa no Ouvrage Cap Martin nocietinājumiem, kontrolējot šoseju no Nicas uz Tulonu un kustību pa Sv.Luija tiltu pār Mentonu.
Tas bija tieši pretī tiltam klintīs iebūvēts divstāvu kazemāts ar centrālo ambrazūru 37 mm prettanku lielgabalam (1934. gada modelis), divu stacionāro ložmetēju MAC 31F ambrazūras, kā arī ambrazūras Reibel rokas ložmetējiem un granātu mešanai. Papildus nocietinājums bija aprīkots ar prettanku aizsprostojuma mehānismu, ar kuru varēja bloķēt šoseju (tāds paceļams "hipergulošais policists"). To visu apdzīvoja 9 jautri kamrādi no 18. pulka (18ème Régiment) 96. Alpu strēlnieku bataljona (96e Bataillon Alpin de forteresse): seržants Buržōns (Jean Bourgoin), kaprālis Robērs (Lucien Roberts), strēlnieki Čazarins (Chazarin Roger), Kordjē (Cordier Gaston), Guči (Marcel Guzzi), Petriljo (Nicolas Petrillo), Gapons (André Gapon) un Litōds (Paul Lieutaud) tikko kā Sensīru absolvējušā jaunākā leitnanta Grosa (Charles Gros) vadībā.


no kreisās: Guči, Kordjē, Gapons, Buržons, Gross, Robērs, Čazarins, Petriljo, Litōds.




policijas postenis pirms Casemate du Pont Saint Louis

Plkst. 18:30 tika izbīdīts prettanku nosprostojums, bet 23:00 vakarā tika uztaisīta uguņošana sirdsmieram - lai naktī nevajadzētu vaktēt, bet varētu uzspēlēt kārtis, franči uzspēra gaisā vienu tilta posmu. Diemžēl vai nu sapieri bija pie laba vīna tikuši, jebšu kāda cita novirze aprēķinos, taču reizē ar tiltu tika bojāts viens DOTa spārns, ūdensapgāde un ventilācija. Kareivji sēdēja visai saduguši un apguva seržanta klārēto nenormatīvo leksiku, ar kuras palīdzību tas pauda notikušajam atbilstošas emōcijas.
12. jūnijā garnizonam atveda pārtiku, kas arī bija vienīgais vērā ņemamais notikums kopš kara sākuma brīža. Pēc piecām dienām, kad visi vīna krājumi bija iztukšoti, vīri pārgarlaikojušies un makten īgni. Viņus var saprast: atvaļinājumi atcelti kā suga, tb pie zvejniekciema žanetēm paēst un pupiņus pabučot nekādi nevarēja tikt, un tieši tad itāļu artilērija uzgāza pāris zalves pa kazemātu. Praktiski būdami, franči nolīda stūrī un spēlēja kārtis, labi saprotot, ka nav jēgas amrazūrā rēgoties un pret lielgabaliem ar plintēm šaudīties.
Nākamajā dienā, t.i. 16. jūnijā, kādi 15 itāļi, svilpodami ō sōlē miā, devās pārņemt viņuprāt pamesto saimniecību, taču bija nepatīkami pārsteigti, kad piepeši saules piekveldēto klusumu pārrāva 9balsīgs merde! un ložmetēju kārtas - stiepjot ievainotos, romiešu pēcnācēji knapi aizklunkurēja atpakaļ aizsegā un raportēja, ka franči ne tikai nav aizmukuši, atstājot gaļas konservus, bet gan sēž tur un nezin kāpēc grib kauties, kaut nav taču nekāda zaļumballe! Pēc pāris stundām gandrīz divas latīņu manipulas, t.i. 200 itāļi, sadalījušies divās grupās devās uzbrukumā, cenšoties DOTu satvert spīlēs no divām pusēm. Tā kā lielgabals jau pēc pāris šāvieniem bija ieķīlējies un ar to varēja šaut tikai uz priekšu, leitnants sazvanīja Martēna ragā esošo artilēriju, lai uzgāž pāris zalves pa klintīm, pa kurām itāļi mēģina pielavīties DOTam no sāniem. Domāts, darīts - franču artilērijas zalves nabaga picu cepējus notrieca no klintīm uz ceļa, kur tie nonāca piktā deviņnieka redzeslokā - vēl pārdesmit minūtes un latīņu pēcteču koturnu zoles zibēja jau aiz līkuma.
Nākamajā dienā DOTam tuvojās jau nopietni spēki: 1200 kājnieku (t.i. vesels pulks!), 200 motociklu kolonna un 2 tanki (protams, tie nebija nekādi "Tīģeri", bet gan, visticamāk, klasiskie robežapsardzes "Fiat 3000", taču gana nopietna mašīna pret strēlnieku ieročiem bruņotu nodaļu). Pateicoties artilērijas atbalstam, frančiem gan izdevās kolonnu pārraut uz pusēm, tomēr dienas beigās itāļiem izdevās izrauties uz Mentonas pusi, apņemot kazemātu pueielenkumā. 23. jūnijā plkst. 10:50 no rīta makarōnēdāji nevis gatavoja meijas un vāca malku Jāņu ugunskuriem, bet gan, pilnībā ielenkuši Sv. Luija nocietinājumus, devās triecienuzbrukumā. Veiksmīgi pārsviežot vīrus pa gaiteņiem no viena sektora uz otru (uz velosipēdiem!!!), leitnantam Grosam izdevās uzbrukumus atsist. Vienīgais šīs dienas itāļu panākums bija tas, ka šiem izdevās nokļūt līdz prettanku aizsprostam.
Situāciju sarežģīja tas, ka vienīgais nopietnais ierocis - prettanku lielgabals, - draudēja pārstāt darboties: izrādījās, ka detaļas slikti saeļļotas, pārkarsa un draudēja ieķīlēties. Naktī, kamēr visi godīgi dučes karakalpi guļ, Grosa vīri aizlavījās uz tuvāko itāļu krodziņu (taciņa jau bija iestaigāta miera laiku dienesta laikā), kur Sabiedroto vārdā konfiscēja visus olīveļļas krājumus, plus tik daudz vīna, cik nu puiši spēja panest. Līdz rītam, izmantojot abus ningredientus, lielgabals sataisīts (Vidusjūras virtuve pacels jūsu stobrus jo augstu!) un no var piešaut visu atvēlēto sektoru, ko itāļi konstatēja, 24. jūnija rītā dodoties uzbrukumā ar līgo dziesmām uz lūpām un nu jau 7 tanku kolonnu pa priekšu. Īsā laika sprīdī 4 tanki tika veiksmīgi sašauti, papildus nobloķējot šoseju.


itāļi pēta franču pozīcijas, 1940. gada jūnijs

8:45, vicinādami nošmulētu baltu nēzdodziņu, pie frančiem ieradās apsviluši itāļu parlamentārieši, kurdā balsī pieprasot padoties, jo Francija, redz, esot kapitulējusi un parakstījusi pamieru. Jau senie grieķi norādīja, ka vīns ir īsts dievu dzēriens, jo raisa mēli un iesveļ sirdī drosmi - par atbildi skanēja nicīgi vārdi franču mēlē un pa ambrazūrām uz itāļu pusi tika vērsti nokvēpuši izslieti pirksti, piedāvājot veikt dzimumaktus ar tuvējo ciemu kazām, ēzeļiem u.c. mājlopiem, kā arī savā starpā, īsi un kodolīgi vēstot, ko franču Alpu strēlnieki domā par Romas impērijas mantiniekiem, melnkreklu ambīcijām un duči personīgi.
Taču leitnants piekrita nepasūtīt itāļus uzreiz, bet pirms tam noskaidrot, ko par to visu domā štābā Grenoblē. Liels bija strēlnieku sapīkums uzzinot, ka itāļi nemuld niekus, un jāpadodās būs, jo priekšniecība tā lēmusi. Kauties jau neviens tā ļoti nevēlējās, taču līdz šim pasākums bija ritējis gana jestri, un arī pāris kastes vīna vēl stāvēja neskartas - tās būtu trakoti žēl pamest. Franču puikas paziņoja itāļiem, ka šie var darīt ko vēlas, bet viņi kazemātu atvērs un ieročus atdos tikai tad, kad būs pēdējā pudele sausa, jo gallu gods neļauj viņiem atdot atpakaļ likumīgi iegūtu kara laupījumu.





Liels bija itāļu pārsteigums, kad 27. jūnija rītā atvērās tērauda durvis un, aurojot Marseljēzu un viens otru pieturot, no kazemāta iznāca tikai deviņi makten lepni noskaņoti šaujampulvera dūmos nokvēpuši francūži, kaut itāļi bija pārliecināti, ka tur ir vismaz pāris rotas nocietinājušās, ja ne vesels bataljons! Un kā nu nebūt lepniem, ja lai viņus neitralizētu, pretinieks kopā tika iesaistījis aptuveni 2000 karavīrus un 15 tankus! Ne katru dienu šādas Termopīlas gadās.


Casemate du Pont Saint Louis mūsdienās kā apskates objekts tūristiem

-------------
Via: http://www.maginot.org/livres/louis_site.pdf u.c. googlē