Tas notika Francijas Republikas provincē Alžīrā, pavisam nesen, pagājušā gs. 60. gadu sākumā, kuru plosīja virkne iekšēju konfliktu. Sabiedrības abas kopienas - arābi un melnkāji (eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji, pied noir) - bija sašķēlusies trīs daļās, kur savā starpā cīnījās OAS (Organisation de l'armée secrète) ar saukli "Alžīrija ir Francija!" un FLN (Front de Libération nationale) ar lozungu "Brīvību Alžīrijai!", bet pa vidu kā starp laktu un āmuru bija tie, kas gribēja vienkārši strādāt, audzināt bērnus, dzīvot. Taču dzīve kļuva aizvien nedrošāka, it sevišķi kopš 1962. gada vasaras sākuma, kad pēc valdības rīkojuma armija pārstāja patrulēt ielas un ceļus. Īpaši saspringta situācija bija Orānā - pēc lieluma otrā lielākā pilsēta provincē, - kurā dzīvoja 220 000 melnkāji un kādi 210 000 arābu. Iedzīvotāji, it sevišķi tie, kam politika rieba, bezizejas dzīti sāka krāmēt koferus, lai pārceltos uz dzīvi mierīgākos apvidos, taču lidot ar lidmašīnu bija ļoti dārgi, kuģi gāja reti, vietu uz tiem bija maz. Bez tam bija izsludināts Francijas ūdenstransporta darbinieku ģenerālstreiks.



1. jūlijā Francijā notika referendums, un jau pēc pāris dienām tapa skaidrs, ka Alžīrijas atdalīšanās no Francijas izlemta - 5. jūlijā Francijas prezidentam Degollam bija paredzēts pasludināt valsts sadalīšanos. FLN bruņotais spārns ALN (Armée de libération nationale) par godu gaidāmajai neatkarībai organizēja plašu manifestāciju pilsētas centrā. Jau no paša rīta arābu pūļi zem baltizaļajiem karogiem devās pa pilsētas ielām iz mērijas pusi. 11:15 it kā atskanējuši šāvieni. Kurš šāvis, uz kuru, vair bijuši kādi cietušie, nav zināms vēl joprojām. Bruņota bija liela daļa demonstrantu un visiem bija skaidrs, ka pie visām nelaimēm vainojami melnkāji, kuri pilsētā vēl bija savi 100 000 (saskaņā ar Evianas vienošanos starp FLN un Francijas valdību, tiem teorētiski bija garantēta drošība). Tas viss bija brīdī, kad Degolls oficiāli paziņoja, ka turpmāk kārtību Alžīrijā uztur jaunā vara, un Francija par to neatbild.



Pilsētā sākās īstas medības, kur vietējie visalžīrieši kā zaķus medīja krievu okupantus melnkājus un arku (harki, Francijas armijā dienējošie musulmaņi) ģimeņu locekļus.



Tos šāva uz ielas, kafejnīcās, lauzās to dzīvokļos, ņēma par ķīlniekiem. Precīzs mirušo skaits nav zināms, pēc dažādu avotu ziņām noslepkavoto skaits figurē no 500 līdz 800, bet paši melnkāji uzskata, ka bojā gājuši aptuveni 3000. Orānā izvietoto Francijas armijas daļu pavēlnieks ģenerālis Kacs (Katz) saņēma pavēli pielietot spēku tikai gadījumā, ja karavīri tiek pakļauti uzbrukumam un ir jāaizstāvās. Armijai tika pavēlēts palikt kazarmās.





Taču atradās divi vīri, kas nospļāvās uz politiķu rīkojumiem un armijas vadības pavēlēm - labi apzinoties, ka sekas būs kara tiesa par pavēles ignorēšanu, - un glāba tos, kurus slepkavoja nacionālistu pūlis. Tie bija 2. zuāvu pulka 2. rotas komandieris kapteinis Žans Žermēns Krogeneks (le capitaine Croguennec, commandant la 2e compagnie du 2 Zouaves), kurš nespēja noskatīties notiekošajā un kopā ar saviem zuāviem atbrīvoja 400 melnkāju kolonnu, kuru ALN kaujinieki dzina pa ielu gar kazarmām uz nošaušanu. Otrs goda vīrs izrādījās harks, 30. motostrēlnieku pulka 4. rotas komandieris, leitnants Raba Kelifs (le lieutenant Rabah Kheliff, commande la 4e compagnie du 30e Bataillon de Chasseurs Portés).


le lieutenant Rabah Khaliff, 30. bcp commandos de chasse combat et renseignement

29 gadus vecais virsnieks (starp citu, arābs) uzzinājis, ka ALN kaujinieki netālu dzen kravas mašīnās melnkājus un arkus, lai izvestu no pilsētas nošaušanai, ziņoja par notiekošo savam pulkvedim, kurš kā Pontijs Pilāts mazgāja rokas nevainībā: "Es lieliski saprotu, kā jūtaties, taču neko nevaru te padarīt. Darāt, kā zināt, es ar jums neesmu runājis."


harkis comandos dans l'opération Jumelles en Kabylie


harki

Leitnants izsludināja trauksmi un veda savu rotu uz prefektūru, kur notika gūstekņu šķirošana. Tur viņi ieraudzīja kaujinieku apsargātu civiliedzīvotāju kolonnu, 3-4 rindā, lielāko tiesu sievietes, bērni un vecāka gadagājuma ļaudis (jauniem cilvēkiem bija lielākas iespējas aizbēgt vai kā paslēpties), kurus dzina iekšā kravas mašīnās prom vešanai uz Birķerniekiem. Kelifa rota ieņēma pozīcijas, bet leitnants pieprasīja tuvākajam kaujiniekam, kur ir jaunais prefekts Suija el Ovari (Souiyah El Houari). Uzzinājis, ka tas ir iekāpšanu organizējošais resnītis feskā, Kelifs to noķēra aiz piedurknes un pieklājīgi informēja, ka dod 5 minūtes gūstekņu atbrīvošanai, pēc tam lai vaino paši sevi. ALN vīri lieliski zināja, kas ir arku strēlnieki - bija ar tiem sastapušies ne reizi vien, un parasti zaudētāji bija partizāni - pāris minūšu laikā visi kaujinieki salēca automašīnās un aizmuka, bet gūstekņiem paziņots, ka viņi ir brīvi.
Protams, šī brīvība bija nosacīta pilsētā, kur jebkuru atbrīvoto pāris kvartālus tālāk varēja tāpat vien nogalināt vai izvarot, tāpēc leitnanta Kelifa vīri izvietojās visos krustojumos, kas veda uz ostu un lidostu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem iespēju bēgt. Viņš arī personīgi savā džipā veda bēgļus uz piestātni. ALN kaujinieku ievainots un nonācis gūstā, taču savu vīru atbrīvots, viņš turpināja iedzīvotāju glābšanas operāciju, kamēr vien bija ko glābt.
Pēc tam leitnants tika arestēts un attaisnots tikai tāpēc, ka "ir arābs", citādi būtu patriekts no armijas. Karjera neveidojās īpaši veiksmīgi: 1967. gadā demobilizējās "veselības problēmu dēļ" tikai kā kapteinis.



Dzīvoja Lionā, bija arku veterānu organizācijas (l'Union Nationale des Anciens Combattants Français Musulmans (UNACFM)) prezidents. Savu ģimeni tā arī nesatika - uzvarētāji nežēlīgi izrēķinājās ar arku radiniekiem. Miris 2003. gadā.