Pamanot pirms pāris nedēļām medijos ziņu, ka kaut kur pasaulē aizsācies kārtējais kašķis par biksēm - konkrētajā gadījumā nupat ASV Floridas štata Senāts apstiprinājis likumprojektu, aizliedzot jauniešiem skolās atrasties ar nošļukušām biksēm, - atomātiski atausa atmiņā lasītais par PSRS pareizo bikšu kampaņām: jau tūdaļ pēc 2PK partija un komjaunatne cītīgi apkaroja pārāk garas un platas bikses, nesekmīgi cenšoties pierādīt tā laika jaunatnei, ka tas esot neglīti un tā tikai ielu putekļi tiekot kulstīti.
Ar laiku šī mode pārgāja un vietā nāca apspīlētas un garumā līdz potītēm "stabulenes", kuras īpaši modes fani spēja uzstīvēt tikai guļus stāvoklī, pirms tam samitrinot drēbi. Stilīgos tramdīja komjaunatnes sapulcēs, pārmetot, ka bikšu īsums neatbilst pasaules skatījuma plašumam, nelaida iekšā ballēs, pāraudzināja darba kolektīvu sapulcēs utt. Pēc tam viss tas pats atkārtojās, sabiedrībai paužot sašutumu par t.s. kļošenēm, piepildot žurnālu "Dadzis" ar nosodošām karikatūrām (šajā laikā dzima animācijas filmu seriāls "Nu pagaidi!", kur neatņemams huligāna vilka atribūts bija kļošenes) utt. Uzskatīju, ka kas tik absurds var notikt tikai padomijā kā absurda kvintesencē, taču pamazām dzelzs priekškars krita, un sev par pārsteigumu uzzināju, ka cīņa par biksēm ir mūžsena gaismas un tumsas spēku arēnas daļa, kas notikusi visos laikos. Strīdējušies par biksēm: garas vai īsas, platas vai šauras, brīvi krītošas vai apspīlētas, tumšas vai spilgtas, vai tās vispār nēsāt, kas, kādā vecumā u.tml.
Bērni (vismaz līdz kādu 5 gadu vecumam, ja ne ilgāk) staigāja tikai garos kreklos. Tam bija gan savs praktiskais pamats - mazāk jānopūlas ar drēbju mazgāšanu, - taču reizē tas liecināja par bērna sociālo statusu, t.sk. tā bezdzimuma lomu, kas mainījās tikai pieaugot. Rietumeiropas aristokrātiskajās, pēc tam arī pilsoniskajās aprindās mijai mazus zēnus ģērba identiski kā meitenes - kleitas, apakšsvārki, mežģīnes, - līdz ar to gleznās, kurās attēloti bērni, nezinātājs bieži vien pat nepateiks, kur zēns, kur meitene. Piemēram, Luijam XIII (Louis XIII de France, 1601.-1643.) no gada vecuma kleitiņa bija ar iešūtu staigulīšu rāmi, lai bērns stabilāk iemācītos staigāt; 3 gadu vecumā tos noņēma, bet pēc pāris mēnešiem ļāva gulēt nevis šūpulī, bet pašam savā gultiņā. Četru gadu vecumā viņam atļāva zem kleitiņas nēsāt zeķes, piecu gadu vecumā - aubītes vietā cepuri kā pieaugušajiem. Astoņu gadu vecumā beidzot atļāva uzvilkt bikses un apmetni, t.i. ģērbties kā pieaugušajam. Taču bikses vēl vairākus gadus bija izejamais apģērbs - ikdienā zēni turpināja valkāt kleitas. Līdz XVIII gs. kleita bija katra koledžas skolnieka pansionāra (dzīvoja pansijā koledžas teritorijā) neatņemams apģērba gabals, bet tie jau bija tīneidžeri. XVIII-XIX gs. mijā pilsoniskajās aprindās un vienkāršo ļaužu vidē pamazām zēnus sāka ģērbt biksēs jau no mazotnes, taču aristokrātu ģimenēs kleitas zēniem saglabājās līdz XIX-XX gs. mijai.


Franklins Rūzvelts kleitiņā, 2 gadu vecumā (1884.)

Pirmās bikses pusaudzim vēl pagājušā gadsimta vidū bija nozīmīgs iniciācijas simbols, kļūstot par pieaugušu. Jau XVI gs. vācu memuāristi īpaši uzsver atmiņās kā svarīgāko notikumu bērnībā savas pirmās bikses, sīkumos atceroties gan to fasonu, gan pat krāsu.[1] Jaunajos laikos zēna pieaugšana (ne tik daudz fiziskā ziņā, cik sociāli) cieši saistīta ar viņa bikšu garuma palielināšanos. Trīcošām sirdīm puikas gaidīja to laimes brīdi, kad viņiem būs ļauts beidzot nomainīt īsās "sīko" bikses pret pilnvērtīgām "pieaugušo" garajām biksēm.



Lasot XIX-XX gs. mijas memuārliteratūru, ļoti bieži sastopam pieminētu šo zēnu sapni par garajām biksēm, kas dod reizē gan vecuma, gan dzimtes statusu. Tas bija tik ļoti iesakņojies, ka vēl mūsdienās, ja vīrieti nosauc par "neizaugušu no īsajām biksēm", tad tas ir visai aizvainojoši, līdzīgi kā "mātes piens uz lūpām nav nožuvis", tā apšaubot viņa atbilstību pilnvērtīga un lemtspējīga cilvēka, kā arī sava dzimuma statusam.



Kaut arī vēsturiski cilvēku sabiedrībā dalījums dzimtēs ir visai labila parādībā, kas varēja mainīties gan indivīda dzīves laikā, gan līdz ar izmaiņām pašas sabiedrības kultūrā, daudzās Rietumu puslodes sabiedrībās bikses pēdējos pāris gadu tūkstošus ir bijušas (un dažās ir vēl šobrīd) visai svarīgs vīriešu kā dzimtes pašpozicionēšanās atribūts. Tik svarīgs, ka joprojām daudzu kultūru folklorā visai izplatīti sakāmvārdi un joki par biksēm, par to zaudēšanu, ka "kas mājās bikses valkā, tas komandē" utt. Vizuālajos avotos dzimumu savstarpējā cīņa par biksēm parādās jau kopš XIII gs. - gana daudz gravīru, zīmējumu, ciļņu, kur sieviete (sievietes) ar varu rauj vīrietim nost bikses, bet kad šis bez biksēm, tad jau zemtupeļnieka statusā veic sieviešu darbus. Savukārt sieviešu vēlme valkāt bikses tika uztverta kā mēģinājums uzurpēt vīriešu lomu un statusu sabiedrībā. Kaut arī tautas kultūrā tēma parādās vairāk satīriskā gaismā, tomēr bija laiki, kad aizliegumi sievietēm valkāt bikses bija gana nopietni.[2]



Protams, ne visur un ne visos laikos bikses valkātas. Kalnieši visā pasaulē izsenis valkājuši bruncīšus, kas laika gaitā transformējās īsbiksēs, jo kāpelēt pa klintīm ērtāk ne biksēs, Antīkajā pasaulē Vidusjūras baseinā un Mezopotāmijā valkāja garus linu vai vilnas kreklus utt. Kurā brīdī radušās bikses kā apģērba gabals, un vai tām sākotnēji bijusi kāda saistība ar sabiedrības sociālo stratifikāciju, nav iespējams konstatēt. Zinām, ka senākais bikšu attēls tapis Pireneju pussalā uz alas sienas pirms kādiem 10 000 gadu. Antīkie avoti liecina, ka jau pirms m.ē. bikses valkāja Dienvidkrievijas stepju nomadi - skiti, sarmati, - kam kā jātniekiem it īpaši nācās piedomāt par ģenitāliju fiksāciju un aizsardzību.
Centrāleiropā ķelti, bet Ziemeļeiropā ģermāņi savus garos kreklus papildināja ar vestēm un vīriešu svārkiem, kā arī īpašu starp kājām izvērtu dibenautu (gurnautu) zem tā visa (vācu die Bruch, angļu breeches, franču braie vai breches, holandiešu broek, kas viss nāk no latīņu bracae, ko Latijas iedzīvotāji aizguvuši no ķeltiem). Atkarībā no laika un vietas, ar "bikses" apzīmēta gan apakšveļa, gan virsdrēbju elements. Piemēram, anglosakši laikā, kad tie apmetās Lielbritānijā, valkāja garas un šauras virsbikses (breech(es), no breech - "dibens"), t.i. dibenbikses, apvienotas ar garajām zeķēm (hose) - tipa reitūžus, - kas sedza gan gurnus, gan kājas. Savukārt pēc 1066. gada, kad Angliju iekaroja normaņi, vīrieši sāka valkāt garo normāņu tuniku, bet bikses pārtapa par par garajām apakšbiksēm u.tml.[3]




Skiti un sarmati, cik zinām, valkāja garas un šauras bikses līdz potītēm, arī senslāviem un baltiem bija garas un visai šauras bikses, nostiprinātas ap gurniem ar siksniņām vai siksnu,[4] savukārt ķelti un ģermāņi staigāja visai platās īsbiksēs - franki vēl V gs. valkāja platus šortus līdz ceļiem, kas vēlāk tika pagarināti līdz ikriem. Bikšu staru garums un platums, kā arī to samērošana ar kreklu un svārku bija dažādi, atkarībā no laika, pielietojuma un vietas, un vairāk vai mazāk visu noteica tīri praktiski faktori: klimats, pieleitojums, izplatītākais bruņojums, virsdrēbju garums utt. Taču cik var izsekot, vēsturē izmaiņas bikšu parametros un valkāšanas manierē visai bieži pavadīja publiska ecēšanās un tautas tikumības aizstāvju un antipraidistu aktivitātes.
Pirmā lielā cīņa par biksēm izvērtās Senajā Romā. Latīņi bikses nenēsāja, taču viena lieta ir ģērbties tā, lai padsmitniecēs un apvītušās pujenēs raisītu viegli erōtisku interesi, bet pavisam kas cits ir sēdēt slapjā togā dubļu pilnos ierakumos kaut kur Teitoburgas mežos. Leģionāri ļoti aši no galliem un ģermāņiem pārņēma un sāka valkāt vilnas vai ādas šortus - braccae, - jo tie Centrāleiropas klimatiskajos apstākļos bija daudz ērtāki un praktiskāki par no hellēņiem mantotajiem koķetajiem bruncīšiem. III gs. bikses sāka valkāt arī pašā Romā, kur pieprasījums radīja piedāvājumu, un skroderi aši sāka specializēties bikšu šūšanā. Saprotams, latīņu tradicionālā tautastērpa un tautasdeju kopējiem nepavisam šī barbaru mode nepatika, un tika iedarbināts viss iespējamais lobijs, līdz jautājums par dibena apsegšanu tika aktualizēts augstākajā instancē. 397. gadā imperatori Honorijs (Flavius Honorius Augustus, 384.-423.) un Arkādijs (lavius Arcadius, 377.-408.) aizliedz Romas pilsētas robežās valkāt bikses, bet likumpārkāpējus gaidīja kriminālsods.[5] Taču sanāca gluži kā 1800 gadus vēlāk ar smēķēšanas ierobežojumiem - ierobežot ierobežoja, taču galu galā lietotāju skaits tikai pieauga.


Romiešu jātnieka attēls no Trajana kolonnas

Agrajos viduslaikos kašķi gāja vaļā ne par biksēm, bet apģērbu kā tādu. Pie tam dominē divi, dažbrīd savstarpēji visai pretrunīgi motīvi: pirmkārt, rūpes, kā vairāk nosegt ķermeni un ģenitālijas (arhuments par labu garajiem krekliem un apmetņiem), otrkārt, rūpes par to, lai vīriešu apģērbs atšķirtos no sieviešu, tb tumsā nesajauktu un neiekniebtu dibenā kādam niknam, algu sen nesaņēmušam landsknehtam (arguments par labu kamzoļiem un īsajiem apmetņiem).
Karolingu laikā franki, kā jau barbari, piegāja jautājumam tā praktiskāk, iestājoties par garajiem apmetņiem: "Kāda joda pēc kādam jāvalkā īso apmetni? Gulēt ejot ar to neapsegsies, zirgā jājot tas nepasargās ne no vēja, ne lietus, bet kad sēžam pie dzīru galda, tas nepasargās kājas no drēgnuma un mitruma!", šķendējās par modes tendencēm pats Kārlis Lielais.[6] Savukārt Mātei Baznīcai svarīgāki šķita dzimtes un etnokultūras aspekti. Pirmkārt jau šai laikā Rietumeiropā pašidentifikācijas procesā bija aktuāla vēlme ne tikai politiski, bet arī vizuāli nošķirties no Bizantijas, kas pretendēja būt vienīgā Romas mantiniece un civilizācijas centrs. Te vīriešu pamatapģērbs bija romiešu tunika, tai pa virsu toga. Imperatora parādes apģērbs - divitisijs (vēlāk σάκκος, sakoss, ko mūsdienās redzam valkājam Krievijas Pareizticīgās Baznīcas patriarhu) sastāvēja no garas un visai šauras tunikas ar platām piedurknēm, zem kuras valkāja šauras, ciešas bikses. Līdzīgi, tikai ne tik grezni, ģērbās visa impērijas nobilitāte.[7] Bīskaps Lutprands (Liutprand of Cremona, 922.-972.), kurš 968. gadā diplomātiskās misijas sastāvā pabija Konstantinopolē, visai gānījās par bizentiešu sievišķīgo uniseksa ģērbšanās stilu, kas bijis pretējs "vīrišķīgajai" franku modei: "Grieķu monarhs nēsā garus matus, tērpu ar platām piedurknēm un sievietes frizūru. (..) Savukārt franku karaļa mati ir vīrišķīgi skaisti īsi apgriezti, bet viņa apģērbs, ieskaitot kapuci, kardināli atšķiras no sieviešu drēbēm".[8] Un, kad XI gs., sākoties Rietumu spiedienam uz Austrumiem, kas pārauga krusta karos, Eiropā vīriešu apģērbs kļūst garāks, tas Baznīcas hierarhos izsauca visai lielu nīgrumu. "Baznīcas vēstures" autors Orderiks (Ordericus Vitalis, 1075.-1142.) šķendējās, ka līdz šim pieņemtā "pieticīgā, ķermeņa formām pielāgotā apģērba" vietā jaunie ļaudis tagad ar kreklu un apmetņu apakšām slaukot ielas putekļus, rokas nav redzamas piedurkņu faltēs, "tie nespēj ne iet, kā pienākas, ne ko derīgu darīt", kas viņus darot mīkstmiesīgus un sievišķīgus. Bet sievišķība vīrietī nav nekas cits, kā sodomijas grēka izpausme. Tas viss esot krasā pretrunā ar "mūsu senču tīrajām paražām un tradīcijām", un nenovedīs ne pie kā laba, tikai pie deģenerācijas.[9]



Tā stīvējās līdz kādam XIV gs., taču, kaut vīriešu svārki bija maķenīt īsāki, nekā sieviešu, apģērbā dominēja "garais" siluets. Taču XIV-XV gs. vīriešu un sieviešu apģērba tālākā evolūcija ritēja katram pa savu ceļu: sieviešu apģērbs kļuva aizvien garāks, piedurknes kuplākas, savukārt vīriešu ietērps aizvien saīsinājās, aizvien vairāk atklājot skatam kājas. Rezultātā bikšu nozīme strauji pieauga, tām no vienkārša apģērba gabala pamazām pārtopot par Simbolu. Fransuāza Pipiņē (Françoise Piponnier) pat raksta par XV gs. sākušos "revolūciju" vīriešu ietērpā.[10]
Ja agrajos viduslaikos vīriešu svārki nosedza lielāko daļu kāju, tad ap 1350. gadiem tie sniedzās vairs līdz ceļiem, bet ap 1376. gadu atsevišķos gadījumos pārtapa kamzolī, kas neaizsedza pat ģenitālijas.[11] Īsi kamzoļi un šaurās bikses cieši aptvēra un izcēla dibena vaigus un pat locekļa līnijas. Jaunās modes tendences dzina izmisumā ne tikai nīgrus morālistus un baznīctēvus, bet arī visai plašas pilsonības aprindas. Maincas pilsētas hronikās par 1367. gadu skan žēlabas: "Mūsu dienās ļaužu deģenerācija nonāckusi tik tālu, ka jaunie vīrišķi nēsā tik īsus kamzoļus, kas nenosedz ne kaunumu, ne pakaļu. (..) Ak, kāds kauns, to visu redzot!"[12] XIV gs. vidū daudzu Centrāleiropas pilsētu - Strasbūras, Gettingenes, Cīrihes u.c. - rātes viena pēc otras pieņēma likumus, aizliedzot vīriešiem nēsāt svārkus, kas atsegtu ceļgalus. Gadsimta beigās jau pilsētu tiesībās parādās prasība pilsoņiem, ka vīriešu svārkiem "pilnībā jānosedz kaunumu no muguras un priekšas". 1354. gadā Gettingenes rāte nolēma, ka vīriešu virsdrēbes - kamzolis vai apmetnis, - nedrīkst būt īsākas kā 1/4 elkoņa virs ceļiem.[13] Visā Rietumeirpopā - sākot no Itālijas un Francijas, beidzot ar Angliju un Zviedriju, - tiesu aktis pilnas ar sūdzībām par pārāk īsiem svārkiem, kamzoļiem un pārāk pieguļošām biksēm, zem kurām "viss redzams", bet franču morālisti pat apgalvoja, ka tieši publiska apspīlētu vīriešu dibenu demonstrēšana pie vainas neveiksmēm Simt gadu karā. Neapoles karalis Robērs no Anžū dinastijas 1355. gadā vienkārši aizliedza "nekauņu modi", Neapoles piemēram drīz sekoja Milāna, Florence, Roma u.c. Itālijas pilsētas.





Pamazām iekustējās arī Baznīca, no nīgras nepatikas uz aktīvāku nosodījumu. Nevarot kā citādi pamatot, kas tas īsti slikts seksīgi apspīlētos pāžu un kavalieru dupšos, Pāvesta Jāņa XXII (Johannes PP. XXII) laikā (1316.-1334.) Romas Kūrija postulēja, ka modīgās ūzas esot pārāk dārgas vidējam ticīgajam, un izteica nosodījumu Francijas karaļa Filipa VI Valuā (Philippe VI de Valois, roi de France) galmam par kristiešiem nepiedienīgu greznību. Bez tam tika norādīts, ka šī mode nav visai pieklājīga, jo ballē vai publiskā pieņemšanā paklanoties savam sizerenam, vasalis spiests rādīt dibenu citiem klātesošajiem.



Taču mode ir tas, kas valda pār ļautiņu prātiem šobrīd, un ne jau nu aicinājumi pieturēties pie mūžīgām vērtībām te ko mainīs, it sevišķi, ja paši zemes kungi un monarhi cītīgi seko jaunākajām tendencēm modē. Bikšu evolūcija turpinājās. Arī kašķēšanās par bikšu garumu un apspīlētību turpinājās, līdz nonāca pie zināma kompromisa - ja nebija labi rādīt dibenus, taču gribējās īsas un modernas bikses, risinājums tika rasts un XVII gs. parādījās kuplās "spāņu bikses", kuru faltēs dibenu saskatīt vairs nevarēja.




Tīri praktiskā dzīve ieviesa savas korekcijas - kā reizi Eiropu plosīja kari, vīriem nācās sēdēt ierakumos, brist pa dubļiem, ko apžmiegtās zeķbiksēs bija grūti veikt, - un Luija XIII musketieri jau blandījās pa krogiem krietni pagarinātās spāņu biksēs, kuras beidzās jau zem ceļiem. Uz brīdi sākās īso un plato bikšu uzvaras gājiens - kā tik tās nedēvēja, par Bundhose, Rheingrafenhose u.c., - izšuva ar mežģīnēm, apdarināja ar sprādzēm un lentām.





Maksimumu dibenmode sasniedza ap 1580. gadu Anrī III laikā, un noturējās līdz kādam 1670. gadam - kad ieviesās ciešas īsbikses "kilotas" (сulotte no le cul - "dibens, aizmugure"). Sākumā tās bija gluži kā mūsdienu apakšbikses, kas knapi nosedza ģenitālijas, bet laika gaitā tās kļuva garākas, taču vienlaikus arī šaurākas un apspīlētākas. XVII gs. beigās nāca rokoko laiks:, kad vīriešu dibenus nu sedza aizvien garāki kamzoļi, kas pārtapa svārkos.





Apģērba forma, piegriezums, audums, tas viss liecināja par piederību kārtai. Arī bikses. Aristokrātija valkāja īsās kilotas, savukārt trešā kārta un prastā tauta valkāja tautā pierastās garās bikses, t.s. pantalonus, tāpēc Lielās franču revolūcijas laikā rojālistu pretinieki tika nicīgi tika dēvēta par "bezbikšiem" jeb "sankilotiem" (sans culotte), apzīmējums analogs mūsdienu "urlas".



Revolūcija sagrāva līdzšinējo sociālo kārtību un arī kilotas aizgāja aizmirstībā - nu visi valkāja garās bikses. Taču vēlme, lai tās būtu cieši apspīlētas, palika. Lai tādas uzvilktu, modes frantam nācās saukt palīgā četrus kalpus, toties rezultāts nu bija kā uzliets! Kā šķendējās abats Mersjē (Mercier, аббат de Saint Leg é r, 1734.-1799.), "vīrietis nu biksēs iespīlējās kā cimdā, bet Ādams ar savu vīģes lapu bija tērpts daudz pieklājīgāk".[14]


Sandomingo deputāta Žana Batista Belī (Jean-Baptiste Belley) portrets. Autors: Anne-Louis Girodet de Roussy-Trioson (1797.)

XIX gs. sākumā modē nāca virsnieku parādes formas aļņa vai brieža ādas bikses (kr. лосины), kuras, lai tās ideālāk piekļautos augumam, nācās stīvēt uz kaila ķermeņa samitrinātas, tām žūstot dienas laikā un sagādājot valkātājam ne mazumu neērtību. Krievijas imperators Nikolajs I, kurš bija liels modes frants, pēc ballēm bija spiests dienām neiziet no dzīvojamām telpām, ļaujot dzīt apspīlēto bikšu noberztajai ādai.[15] Ja gribēji būt stilīgs, nācās ciest arī tajos laikos, nemaz nerunājot, ka reālos kaujas apstākļos šādas bikses ievērojami traucēja to valkātājam pārvietoties.


Kņaza Davidova (Е.В. Давыдов) portrets. Autors: О.А. Кипренский (1809.). Русский музей. Санкт-Петербург.

XIX gs., kā rezumē Sabīne Brendlija, aristokrātijai aizvien vairāk zaudējot vadošo lomu sabiedrībā un pieaugot pilsonības ietekmei, modē sāka dominēt buržuā gaume, t.i. eleganci, vieglumu un greznību sāka nomainīt robustums, konservatīvisms un puritānisms.[16] Kā nekā prasto ļaužu pasaules skatījumā galvenais bija nevis estētiskās vērtības, bet gan taupīgums, pieticība, praktiskums un lietišķums. Par spīti lokālām reģionālām, kā arī kārtu un kultūras atšķirībām, vīriešu apģērbs kopš XIX gs. pirmās puses kļuva aizvien neizteiksmīgāks, atturīgāks, aizvien vairāk nosedza ķermeni. Mode demonstrēja ne tik daudz individuālās, cik sociālās kvalitātes, ko visai precīzi noformulēja XIX gs. arhitekts no Vīnes Ādolfs Loss, atbildot uz jautājumu "Ko nozīmē būt labi apģērbtam?": "Tas nozīmē būt pareizi apģērbtam!"[17] Nevis skaisti, eleganti, bet pareizi, kā pieklājas. Nopietns, cienījams vīrietis valkāja garas bikses, slēgtus apavus, apģērbs sedza arī kaklu un rokas. Apģērbā aristokrātisko krāsainību nomainīja puritāniskais melnais, pelēkais vai brūnais tonis. Krievijas modes apskatnieks 1899. gadā rakstīja: "Līdz ar karnevāliem kopš 1850. gada pazudušas krāsas vīriešu apģērbā, kopš šī laika valda tipveida monotonās frakas un uzvalki".[18] Vīriešu uzvalkam bija jābūt pēc iespējas bezdzimuma, maskējot ķermeņa aprises.



Tikai pēc II Pasaules kara, 50. gados sāka mazināties valsts regulējošā loma cilvēku sadzīvē, mode kļuva brīvāka un, pateicoties kinofilmu varoņiem, strauji sāka izplatīties džinsi, T-krekli, vīriešu apģērbā bez maisveida uzvalka un platmales parādījās jaunas formas, jauni aksesuāri. Taču strīdi par biksēm, kā to redzam iz Floridas štata Senāta piemēra, turpinās. Pie tam atkārtojas tieši tās pašas ideoloģiskās konstantes un binārās opozīcijas, kas iepriekšējos gadu tūkstošus - nekur tālu savā izdomā cilvēce nav tikusi veco perdeļu cīņā pret jaunajiem (kuri tāpat kādreiz būs veci konservi):
- vīriešu/sieviešu: pasarg dies, ka tikai neizskaties "sievišķīgs";
- mūsējais/svešais: ka tikai nepazaudēt "senču mantojumu", jeb, kā savulaik mācīja biedrs Staļins, nepakļaut savu tradicionālo tīrību ārzemnu degradējošajai ietekmei;
- smalks/prasts: bailes zaudēt simbolisku apliecinājumu savam sociālajam statusam;
- tradicionālais/jaunais: paaudžu konflikts, kad pieņemams šķiet tas, kas "moderns" bijis tavas jaunības laikā, bet tagad viss jaunais ir sliktais, tb bailes zaudēt savas pozīcijas, kas maskētas ar tradīciju saglabāšanas vīģes lapu;
- tikumīgs/netikumīgs: jaunā noliegums tiek attaisnots ar "mūsu" senču tradīciju un tradicionālās morāles vērtību sargāšanu un saglabāšanu;
- normāls/izvirtis: nenosegt vai neparādīt no ķermeņa vairāk vai mazāk, kā tas bijis līdz šim, jo viss labais ir tas, kas aprobēts pagātnē, pat nepaskatoties, ka tā pagētne visai nesena un tagadējais konservatīvisms vēl pirms pāris paaudzēm tika uzskatīts par izvirtību.



Ar visu savu retrospektīvo anekdotismu bikšu evolūcijas vēsture, pareizāk sakot, to stila izmaiņu akceptēšanas un noliegšanas vēsture, mums visai daudz var pastāstīt par dzimtes identifikācijas vēsturi. Tai skaitā šķiet, ka bikšu vēsture tikai XX gs. vien uzskatāmi ilustrē, ka esam liecinieki nevis homoseksualitātes invāzijai vai vīriešu feminizācijai, bet gan daudz interesantākam procesam: dzimtes polarisācijas mazināšanās tendencei. Taču daudz par agru smieties par sašutumu, kādu seno latīņu togu nēsātāju vidū izraisīja šis barbaru apģērba gabals, jo ļaudis kopš akmens laikmeta neko daudz nav evolucionējuši un "mūsējo" cīņa pret "nemūsējiem" turpināsies. un gan jau vēl biksēm tur būs sava loma.

--------------------
* - Paskaidrojums ekspertiem un kārtībiņas uzraugiem internetā: "es vai mušas?" ir folklorizējies (vecākajās paaudzēs) teiciens no senas anekdotes, tb te absolūti nav nepieciešamība pēc komentāriem a la atsauču pieprasījumiem tam, ka mušas bikses valkā, pārmetumiem kukaiņu dzīves izkropļotā attēlojumā troļļošanā, jebšu izskaidrojumiem iz bioloģijas, ka mušas bikses nevalkā nu nekādi.
1 - Arnold K. Kindheit im europaeischen Mittelalter. // Zur Sozialgeschichte der Kindheit. - Karl Alber: Freiburg/Muenchen, 1986, B.2, S. 456.
2 - Metken S. Der Kampf um die Hose. Geschlechterstreit und die Macht im Haus. Die Geschichte eines Symbols. Frankfurt: Campus, 1996
3 - Cunninton C. W., Cunninton P., Beard C. A dictionary of English costume. - Black: LOndon, 1960; Loschek, I. Reclams Mode- und Kostuemlexikon. 4 erweit. Aufl., - Philipp Reclam Jun.: Stuttgart, 1999
4 - Рикман Э.А. Одежда народов Восточной Eвропы в раннем железном веке. Скифы, сарматы и даки (середина 1 тысячелетия до н.э. — середина 1 тысячелетия н.э.). // Древняя одежда народов Восточной Европы. Материалы к историко-этнографическому атласу. Отв. ред. М.Г. Рабинович. - Наука: Москва, 1986.
5 - Thiel E. Geschichte des Kostuems. Die europaeische Mode von den Anfaengen bis zur Gegenwart. 6 verbess. Aufl. - Hersche Verl.: Berlin, 1997
6 - Bologne J.C. Histore de la pudeur. - Olivier Orban: Paris, 1986, P. 51.
7 - Культура Византии. Вторая половина VII-XII век. - Наука: Москва, 1989, С. 583.
8 - Bologne J.C. Histore de la pudeur. - Olivier Orban: Paris, 1986, P. 52.
9 - ibid
10 - Piponnier Françoise. Une revolution dans le costume masculin au X1V siecle. // Le vetement. Histoire, archeologie et symbolic vestimentoires au Moyen Age. - Leopard d'Or: Paris, 1989, Р. 225-242.
11 - Wolter G. Die Verpackung des maennlichen Geschlechts. Eine illustrierte Kulturgeschiche der Hose. - Jonas Verl.: Marburg, 1991, S. 30.
12 - ibid. S. 35-36.
13 - Duerr H.P. Der Mythos von Zivilizationsprozess. Bd. 1. Nacktheit und Scham. - Suhrkamp: Frankfurt. 1988, S. 197.
14 - Duerr H.P. Der Mythos von Zivilizationsprozess. Bd. 2. Intimitaet. - Suhrkamp: Frankfurt, 1990, S. 163.
15 - Кирсанова Р.М. Костюм в русской художественной культуре 18 - первой половины 20 вв. (Опыт энциклопедии) - БРЭ: Москва, 1995, С. 160.
16 - Braendli S. "Der herrlich biedere Mann". Vom Siegeszug des buergerlichen Herrenanzuges in 19 Jahrhundert. - Chronos: Zurich, 1998
17 - Ibid. S. 161.
18 - Кирсанова Р.М. Костюм в русской художественной культуре 18 - первой половины 20 вв. (Опыт энциклопедии) - БРЭ: Москва, 1995, С. 267.