1904. gada 14. jūnijā pēc kuģniecības kompānijas "Cunard Line" pasūtījuma "John Brown & Co. Ltd." dokos Klidbankā (Clydebank), Skotijā, sāka būvēt jaunu pasažieru tvaikoni Nr.367: 31550 t, 239,3 m garums, 26,67 m platums, 18,4 m aigstums no ūdenslīnijas līdz laivu klājam, 10,54 m iegrime, 4 dzenskrūves, 4 turbīnas un 25 tvaika katli, maksimālais ātrums - 25 mezgli. 1906. gada 7. jūlijā tvaikonis, saņēmis nosaukumu "Lusitania", tika nolaists ūdenī, bet 1907. gada 27. jūlijā sākās kuģa gaitas izmēģinājumi. 26. augustā "Lusitania" nonāca "Cunard Line" rīcībā, lai kalpotu pārvadājumu līnijā Liverpūle-Ņujorka-Liverpūle. 7. septembrī laineris devās savā pirmajā reisā, ceļā pavadot 6 dienas. Turpmākajos gados "Lusitania" veica pasažieru un sīkkravu pārvadājumus, bija viens no ātrākajiem pasažieru kuģiem pasaulē.

Sākoties I Pasaules karam, Lielbritānijas valdība vērsās pie kompānijas "Cunard Line" ar pieprasījumu nodot "Lusitania" un tā klonu "Mauritania" Admiralitātes dienestā. Augustā uz abiem kuģiem tika uzmontētas lielgabalu lafešu pamatnes, tika aizkrāsoti kuģu nosaukumi, uz komandtiltiņa tika uzbūvēta papildus platforma, starp pirmo un otro skursteni tika uzbūvēta vēl viena papildus platforma, skursteņus pārkrāsoti no rederejas krāsām melni, ahterī izvietoti vairāki kravas krāni, abi tika iereģistrēti iekš Džeina saraksta (Jane's All the World's Fighting Ships) un Admiralitātes biļetenā kā Karaliskās kara flotes palīgkreiseri (armed merchantman). Tā kā abi dvīņu kuģi bija visai dārgi ekspluatācijā - ar ļoti lielu ogļu patēriņu, - "Mauritania" pilnībā nonāca Royal Navy rīcībā, bet "Lusitania" turpināja "Cunard Line" pasažieru pārvadājumus, juridiski esot kara flotes sastāvā.

Tā visa fonā jūras ceļi kļuva aizvien nedrošāki. 1915. gada februārī Vācijas kara flotes Ģenerālštābs, atbildot uz Lielbritānijas izsludināto Ziemeļeiropas piekrastes blokādi, deklarēja ūdeņus ap Lielbritāniju par karadarbības zonu un kopš 18. februāra šajā zonā jebkurš vācu zemūdeņu sastapts kuģis ar Lielbritānijas jūras karogu tika nogremdēts bez brīdinājuma. Jau martā ūdeņos ap Lielbritāniju un Īriju tika nogremdēti 29 britu kuģi (89317 t), bet aprīlī - jau 33 kuģi (41488 t).


Vācijas izsludinātie karadarbības zonas ūdeņi

Lielbritānijā reģistrētie pasažieru un kravas kuģi uzdrošinājās jūrā iziet tikai karakuģu eskorta pavadībā. Arī kad "Lusitania" 17. aprīlī devās savā 201. pārbraucienā pāri Atlantijai uz Ņujorku, to cauri karadarbības zonai pavadīja mīnu kuģi "Louis", "Laverock" un pretzemūdeņu kuģis (Q ship) "Lyons" - 24. aprīlī laineris veiksmīgi pietauvojās Ņujorkas ostā.

22. aprīlī Vācijas vēstniecība ASV presē un visās ostās esot izplatījusi brīdinājumu: "Uzmanību! Ceļotājiem, kas grasās doties pāri Atlantijai, atgādinām, ka starp Vāciju un Lielbritāniju šobrīd noris karš. Karadarbība notiek arī ūdeņos ap Lielbritānijas salām. Atbilstoši Vācijas valdības izplatītajam brīdinājumam, kuģi, kas peld zem Lielbritānijas vai tās sabiedrotoi karoga, karadarbības zonas ūdeņos var tikt nogremdēti bez brīdinājuma. Ceļotāji, kas grasās uz britu kuģa šķērsot karadarbības ūdeņus, paši uzņemas risku un atbild par savu dzīvību un veselību." Uz kuģiem ar ASV karogu tas neattiecās - ASV Kongress, par spīti prezidenta publiskajiem aicinājumiem, bija par striktu neitralitāti un neiejaukšanos Eiropas karā, attiecīgi, kuģi ar ASV karogu nebija apdraudēti.



1. maijā "Lusitania" ar 1257 pasažieriem (no tiem 159 ASV pilsoņi) uz borta atstāja Ņujorku un devās uz Liverpūli. Ņemot vērā Vācijas brīdinājumus, kapteinis Viljams Tērners (captain William Thomas Turner) licis nolaist Lielbritānijas tirdzniecības flotes karogu, t.i. kuģis ceļā devies bez valsts piederības karoga mastā.

Savukārt 30. aprīlī Vilhelmshāfenas jūras kara bāzi atstāja zemūdene "U-20" (64,15 m garums, 6,1 m platums, 1700 ZS dīzeļa dzinēji, 1200 ZS elektromotori, 15,4 mezglu ātrums virs ūdens, 9,5 mezglu ātrums zem ūdens, 105 mm lielgabals, 4 torpēdlūkas, 6 torpēdas), kuras 35 vīru komandu komandēja kapteiņleitnants Valters fon Švīgers (Kapitänleutnant Walther von Schwieger).



Saskaņā ar pavēli, U-20 vajadzēja kreisēt Sv.Džordža šauruma un Īrijas jūras ūdeņos. 5. maijā zemūdene veica savu pirmo uzbrukumu, 8 jūdzes no Kinseilas (Dienvidvelsas piekrastē) ar lielgabala uguni nogremdēja trīsmastu šoneri "Earl of Lathom" (132 t), 6. maijā Sv.Džordža šaurumā, izšaujot divas torpēdas, nogremdēja kravas tvaikoni "Centurion" (5495 t), bet pēc tam ar divām torpēdām nogremdēja "Candidate" (5898 t). Rezultātā 6. maija vakarā U-20 bruņojumā bija palikušas divas torpēdas, bez tam arī degvielas grājumi sāka iet uz beigām. Kad nākošajā rītā zemūdenes kapteinis secināja, ka visus Īrijas dienvidaustrumu piekrastes ūdeņus klāj bieza migla, nācās izšķirties par došanos uz bāzi - pat ezītim bija skaidrs, ka tādos redzamības apstākļos viņam garām nepamanīta pat Lielā Armāda aizies, bez tam pastāv liels risks pašam uzsēsties sēklī. Fon Švīgers deva pavēli uzņemt kursu uz Vilhelmshāfenu. Savukārt "Lusitania", kas tuvojās Fastnetas klintīm, plkst. 11:00 saņēmusi Admiralitātes krasta apsardzes brīdinājumu, ka vācu zemūdenes darbojoties Velsas Z un ZA piekrastē - Tērners deva komandu pagriezties uz ziemeļaustrumiem, uz Korku. Ieejot jūras šaurumā, kuģim biezās miglas dēļ nācās samazināt ātrumu uz 18, bet tad pat uz 15 mezgliem.

U-20 kuģa žurnāls*: „PIkst. 2:20 p.p. - Iznirstam. Tieši mums priekšā ieraugu kāda tvaikoņa četrus skursteņus mastu mežu. Viņš iet uz Olejhedu. Tas ir pasažieru tvaikonis. Plkst. 2:25. - Dodos dažus tvaikoņa virzienā, cerēdams, ka tvaikonis mainīs savu kursu un dosies uz Iriju. Plkst. 2:35. - Tvaikonis maina virzienu, dodoties uz Kvinstounu un dodot mums iespēju tuvoties šāvienam. Mēs dodamies uz priekšu ar pilnu ātrumu, lai ieņemtu labu pozīciju. Plkst. 3:10. Izšaujam torpēdu 700 m attālumā no kuģa un 3 metrus zem ūdens līmeņa. Torpēda trāpa kuģi tieši centrā, aiz komandtilta. Briesmīgs sprādziens ar lieliem dūmu mākoņiem, šķiet, ka bez torpēdas eksplozijas ir noticis vēl otrs sprādziens (tvaika katli vai pulveris?**). Parādās uguns. Šķiet, ka viņam jānogrimst īsā laika sprīdī. Uz kuģa liela burzma. Tiek nolaistas glābšanas laivas, bet stipri pārpildītas, dažas no tām nogrimst. Kuģa priekšgalā redzami zelta burti „Lusitania".*** Kuģa priekšgalā karogs nav uzvilkts. Kuģis gāja ar ātrumu divdesmit jūdzes stundā." Atgriežoties Vilhelmshāfenā leitnants Švīgers esot stāstījis savam draugam Maksim Valentineram: „Kad es izniru, es ieraudzīju pie apvāršņa tik daudz skursteņu un mastu, ka šķita, priekšā ir vesela flote. Tikai paņēmis binokli es pārliecinājos, kā ir tikai viens ļoti liels tvaikonis. Pēc dažiem llkločiem tas izvēlējās tādu ceļu, lai noderētu mums par labu mērķi. Iepriekšējās dienās es biju izšāvis manas vislabākās torpēdas. Atlikušas bija tikai divas bronzas torpēdas, kuras nebija visai labas. Kad mēs bijām 700 metrus no kuģa, es devu pavēli izšaut vienu no tām. Tā trāpīja tvaikoni, pēc tam bija divi sprādzieni - viens mazs, viens liels. Tā kā mēs atkal ienirām, tad uzdevu stūrmanim - vecam tirdzniecības flotes kapteinim, - novērot to, kas notiek. Viņš nebija vēl pielicis savu aci pie periskopa, kad iesaucās: „Mans Dievs, tā ir ,,Luzitānija!"****

Pasažieru laineris nogrima 18 minūšu laikā 8 jūdzes no Kinseilas (51° 25′ ZP, 8° 33′ RG). Pēc 4 stundām parādījās pirmie kuģi, kas devās glābt slīcējus. BNo 1959 cilvēkiem uz borta bojā gāja 1198, t.sk. 785 pasažieri. No 159 ASV pavalstniekiem bojā gāja 124. ASV konsuls Kvīnstaunā, Īrijā, Frosts (Wesley Frost, United States consul-general), kurš kā koordinators piedalījās glābšanas operācijā, ziņoja uz Vašingtonu: "Sai naktī gāzes lākturu gaismā mēs vērojām drausmu kuģu rindu, kas krāva ārā mirušos un dzīvos. Tie sāka piestāt ap 8:00 no rīta un turpināja vest savu kravu ar nelieliem intervāliem praktiski līdz 23:00 vakarā. Viens pēc otra kuģi iznira no mākoņainās miglas nakts, aiz tiem vīdēja nākošie, gaidot savu kārtu, lai izkrautu zilumiem klātās, krampju sagrābtās sievietes, sakropļotus un pusapģērbtus vīriešus, mazus bērnus plaši ieplestām acīm, kuru skaaits gan nebija nozīmīgs."

Taču katram mākonim zeltaina maliņa: ziņa sacēla sašutuma vētru ASV, un Kongress beidzot nobalsoja par atkāpšanos no neitralitātes un iesaistīšanos Pasaules karā, kas noteikti nebūtu noticis (vismaz ne tuvākā gada laikā), ja nebūtu notikusi šī "Lusitania" traģēdija.

---------------
* Citēts no: Kā nogremdēja "Luzitāniju". // Latvijas kareivis. Nr.1(2601), 01.01.1929., 6. lpp.
** Konspiratologi vēl joprojām uzskata, ka "Lusitania" nelegāli vedusi uz Lielbritāniju munīciju, kas detonējusi torpēdas sprādzienā.
*** Pieļauju, ka medijos publicētā kuģa žurnāla versija cenzēta žurnālistikas vajadzībām - visos citos avotos norādīts, ka kuģa nosaukums uz sāna bijis aizkrāsots.
**** Citēts no: Kā nogremdēja "Luzitāniju". // Latvijas kareivis. Nr.1(2601), 01.01.1929., 6. lpp. - Stūrmanis acīmredzot bijis ļoti pieredzējis jūrja vilks, ja vienā mirklī viļņojošā jūrā, miglainā laikā periskopā spēja atšķirt "Lusitania" siluetu no tā dvīņu māsas "Mauritania" silueta.