Sēdēt, malkot tēju saulrietā, baudot dzīvi, un sagaidīt ciemos vienu jauku lācīti, kurš absolūti nebaidās no cilvēkiem, lieliski apzinās, ka ir daudz stiprāks, un cilvēku uzskata par nīkulīgu punduri, kura misija ir viņu barot (un kas ir nositams, ja nebaros - ar vienu ķepas vēzienu skalpu noplēšot).

/Usmas mežsargs nicīgi nospļaujas - stulbie pilsētnieki, - un aiziet pa taku./

UPD: Lācene otrdien jau paspējusi uzbrukt zvērkopim, saplosīt suni kādās mājās un rosījusies pa mājlopu novietni.



Jukonā nelietīgie cilvēki lācīti nošāvuši...