Vienmēr esmu ar simpātijām raudzījies uz tautiskām aktivitātēm kaut tāpēc vien, ka forši, ja ļaudīm ir kāda ideja, kas svēts. Tāpēc trauksmainās jaunības gados gan zobentiņus kaldināju (biju viens no tiem, kas aizsāka vēstures rekonstruktoru kustību te jau tad, kad visi Geidāni u.c. vēstures cienītāju klubu un viduslaiku festiņu guru īsās bikšelēs zem galda skraidīja nepieliecoties), gan stāvēju tuvu folkmūzikai (vīru kopa "Vilki" savu nosaukumu ieguva, lielā mērā ietekmējoties no mana raksteļa "Vilkači latviešu folklorā - mīts vai īstenība?" // Literatūra un Māksla. 16.04.1993., 5. lpp.), bet to nevarētu dēvēt par nacionālismu, jo nepretstatījām "mēs, latvieši" kādai citai etniskai grupai, tikai no sirds aizrāvāmies ar to dievzemītes senatni. Taču viens ir pašam daiņot, zobentiņus kaldināt un tautumeitas spaidīt, etniskos svētkus svinēt, grāmatiņas lasīt un pie gunskura dziedāt, bet pavisam kas cits ir ar to uzmākties svešiem ļaudīm. Man par lielu izbrīnu šī lokālās ksenofobijas izpausme, kas dzima pirms pārsimt gadiem līdz ar nacionālo valstu rašanos un lēnām bij pagaisusi XX gs. otrajā pusē, saglabājot dzīvotspēju tikai perifērijā (tipa Balkāni, visādas Ruandas un Kambodžas u.tml.), pēdējā laikā dievzemītē no visai marginālas senilu večuku un piumpainu tīņu interešu sfēras piepeši kļuvusi par vērā ņemamu iekšpolitisku faktoru. Šķita, ka etaps noiets un sabiedrība gana civilizēta, lai jau būtu citas prioritātes, takš šķiet, šis pasaules skatījuma veids nebūt nav norakstāms, jo, kā saka Krastevs, identitātes politikas pieaugums ir ekonomiskā lauka sašaurināšanās blakusprodukts. Tā kā pieņemu to visu kā neizbēgamu dabas stihiju. Bet patikt tas nacionālisms man nepatīk. Pamēģināšu noformulēt, kāpēc.

Ja izmantojam analoģijas, etnisko pašidentifikāciju var salīdzināt ar reliģiozitāti - abi šie fenomeni ir iracionāli, tb nav racionāli pamatojami (Credo, quia absurdum est!). Mana paša dzīves pieredze rāda, ka tie nedaudzie patiesi reliģiozie ļaudis, kas ir manā paziņu lokā (vai kurus zinu kā reliģiozus, bet personīgi nepazīstu), par to nerunā, ja tam nevaicā. Tā ir cilvēka paša darīšana. Ļoti smuki un apsveicami. Taču ir daudz vairāk ticīgu ļaužu, kas paši ar sevi galā nav tikuši, taču jūt nepārvaramu vēlmi misionēt un uzbāzties apkārtējiem ar savu izpratni kā labāk un pareizāk. Kvintesence varētu būt Dimiteru pāris, kas gadu sūdus krās, lai maisā iepakotu, kilometrus nostaigās, lai atrastu kādu viņuprāt grēcinieku un tam maišeļa saturu virsū uzgāztu; krustus staipīs, uz ceļa gulsies, lai tikai glābtu un sargātu viņuprāt kristīgās vērtības.
Ar nacionālismu kā vērtību glābēju un sargātāju ir līdzīgi. Laudis, kas patiesi ir iekšā nacionālajā kultūrā, dzīvo tajā, ar savu darbību pilnveido to, tie nevienam nebāžas virsū un pat neiedomājas uzbāzties (un arī nepozicionē sevi kā nacionālistus). Bet ir bars "sūdu metēju", kas mokās bezdarbībā un savas dzīves bezjēdzības apziņā, ja nespēj tā uz skaitli 3 atrast kādu nelatvieti, uz kura fona sajusties baltākam (te pateicīga lieta ir "krievu urlas", kaut manuprāt krievu urlas no latviešu urlām atšķir tikai verbālais slengs), vai kuru "piespiest iemīlēt Raini". Nacionālās kultūras un valodas glābšanas un sargāšanas misija. Derdzīgākais ir tas, ka ne ar nacionālo kultūru, ne valodu šiem sargātājiem nav nekāda sakara (kaut tepat cibā pilnīgi aksiomātiski: jo lielāks nacionālists, jo seklāka valoda, mazāks vārdu krājums, katrs trešais vārds pakroplā angļu mēlē - Endzelīns kapā par ventilatoru varētu būt, lasot kā un ko īstenie nacionālisti raksta valodā, kuru šie uzstājas aizstāvam).

Vēsturiski, ja neskaita XIX gs. vidus ieguldījumu latviešu kā politiskas nācijas veidošanā, nevaru atrast nekā pozitīva, ko nacionālisms un nacionālisti tautai būtu devuši. Krievijas impērijas laikā tie bija uzticamākie cara varas aizstāvji un aicinātāji stāties strēlniekos, lai aizstāvētu "māti Krievzemi", 1917. gadā kategoriski bija pret piedāvājumu atdalīties no Krievijas un kopā ar igauņiem izveidot te Baltijas valsti. 1919. gada pavasarī tikai vācbaltiešu lēmums atteikties no projekta visiem emigrēt, un lēmums uzbrukt lieliniekiem ļāva sarkanos sakaut un patriekt (visnotaļ šaubos, vai jaundibinātā Latvijas valsts būtu pastāvējusi kasut nedēļu, ja vācbaltieši vienkārši pagrieztos un čemodāniem rokās dotos uz Prūsiju, atstājot Baloža bataljonu vienu pretī Jukuma pulkiem) - tb Latvijas valsts 1919. gadā saglabājās nevis pateicoties, bet gan par spīti nacionālistu aktivitātēm. Par nacionālo kultūru runājot, piemēram, ģen. Pēteris Radziņš, komponists Jāzeps Vītols, mākslinieks Jāzeps Grosvalds (minu tikai dažus populārākos, kaut šādu personību bija simti) latviešu valodu iemācījās jau pieauguši būdami, un nebūt ne nacionālisma vadīti, savukārt Arbuzovi, tāvs un dēls, kā arī Viperi, tēvs un dēls, vispār latviešu valodu nezināja, kas gan neliedza viņiem izveidot akadēmisku vēstures zinātni Latvijā (šādu sarakstu varētu ilgi turpināt). 30. gados nacionālisti bija tie, kas gan "izēda" ļaudis, kuru ieguldījums valsts tapšanā bija neatsverams (atminēsimies kaut vai fon Keizerlinga - Latvijas kara flotes izveidotāja un admirāļa, - safabricēto patriekšanu u.c.), padarīja Rīgu par provinciālu un miegainu piena restorānu pilsēteli, bet tās kā 20. gadu Ziemeļeiropas kultūras metropoles laiku atstājot vien mākslas vēsturniekiem pētīšanai. Pateicoties viņu aktivitātēm 40. gadā bija tik daudz ļaužu, kas ar ziediem sagaidīja krievu tankus, kas desmit gadus pirms tam nebūtu iespējams. 41. gadā nacionālisti bija pirmie, kas skrēja kaimiņus šaut. Bet ko labu devuši, izņemot tukšus saukļus un Ulmaņa varzas slavināšanu? Ja paskatāmies, kas bija nacionālisma līderi dievzemītē, tad neredzam nevienu nopietnu intelektuāli (M.Valters, vīlies, pameta šo kompāniju, savukārt K.Raudive, T.Celms vairāk ar vācu nacismu koķetēja, nekā prievītes vicinot skrēja konsfiscēt vācbaltiešu zinātnieku arhīvus, lai tos nobāztu tumšākajā bēniņu nostūrī, praktiski iznīcinot). Savukārt tie ļaudis, kurus var dēvēt zināmā mērā par mūsdienu Latvijas "kultūras ikonām" (nu tur Stradiņš, Lancmanis, nu jau nelaiķis Kokars, E.Valters u.c.) būdami izteikti savas zemes un tautas kultūras pārstāvji, nekādi nav saistāmi ar nacionālismu kā ideoloģiju un pasaules skatījumu, drīzāk gan otrādi. Arī ikdienā - tie nedaudzie cilvēki, kurus uzskatu par gudriem, ļoti rezervēti raugās uz redzamo nacionālismu, līdz ar to man jau šķiet visai aksiomātiski, ka intelektuālisms un kultūra nav savienojami ar nacionālismu, bet drīzāk ir pat pretēji vērsti. Neesmu redzējis, ka nacionālisti ko dotu nacionālajai kultūrai, tikai veģetē uz tās rēķina. Pie tam savā vairumā ļoti slikti - tikai vājā sadzīves līmenī, - zina dzimto valodu. Kā redzam publiskajā sfērā, t.s. "nacionālie spēki" absolūti nedara un nevēlas (šķiet, vienkārši nav spējīgi) neko darīt, lai šajā valstiņā sadzīve un tautsaimniecība kļūtu kaut par nieku labāka, visas pūles veltot kašķa radīšanai (kas daudznacionālā zemē ir visai bīstami, ko redzam kaut no nesenā Balkānu piemēra). Citur pasaulē tas pats - neredzu XX gs. vēsturē nevienu zemi, kur nacionālisms būtu devis ko vairāk par kārtējo konfliktu, asins izliešanu vai represijām. Ja kāds zina piemērus, kas apliecinātu pretējo, uz priekšu - labprāt uzklausīšu.

Pie tam, par aktuālāko runājot, pilnībā piekrītu, ka tieši kampaņa par bilingvālās izglītības atcelšanu vismaz daļēji kalpoja kā katalizators krievvalodīgo gājienam ar pretprasību par krievu kā otro valsts valodu. Pat es (nebūdams nekāds mācīts analītiķis/prognozētājs, bet gan vidusmēra tipiņš ar minimālām spriestspējām), tikko kā padzirdēju par bāleliņu aktivitāti uzbāzties minoritāšu skolām, piespiežot latviešu valodā apgūstāmo priekšmetu īpatsvaru no 60% palielināt uz 100%, uzreiz paredzēju, ka nelatvieši apvainosies (es apvainotos) un būs kāds atbildes gājiens. Tad nu atļaujos uzskatīt visus tos, kas savulaik kvēli aicināja parakstīties par valodu nelatviešu skolās, bet nu demonstrē izbrīnu par tagad briestošo referentumu, par visai dumjiem. Nu ir cilvēks saucams par dumju, ja nespēj saprast tik elementāras savas rīcības sekas. Pat vēl pirms gadiem 2-3 neviens ne par kādu divvalodību nerunāja un nedomāja (izņemot margināli Lindermanu, kuru nelatviešu vidē praktiski neviens nezināja, un kuru popularitātes vilnī pacēla tieši bāleliņu aktivitātes), un tieši latviešu nacionālistu aktivitātes izraisīja šī brīža nelatviešu apvienošanos vienā kopienā un abu kopienu pretstāvi, kādas nebija, pirms bāleliņi sāka savas valodas aktivitātes.

Varētu jau pagānīties ilgi, taču slinkums (pie tam cenšos pieliktu punktu savai sāpei un turpmāk centīšos iespēju robežās ignorēt etnisko jautājumu kā tādu, kas nav pārdomu vērts laikā, kad ir daudz aktuālākas problēmas). Tā rezumējot: man subjektīvi šķiet (un, ja kaut kas nepatīk, tad cilvēks neizbēgami kļūst subjektīvs vērtējumā), ka nacionālisms (un tā nepieklājīgākā/glupākā forma šovinisms) nekādi nav saistīts ar pašpasludināto tautas intelektuālās un kultūras dzīves uzturēšanu (un nodrošināšanu/sargāšanu), bet gan ir destruktīva un neradoša pozīcija, kas pastāv tikai pateicoties kādam reālam vai pašizdomātam (ja reāla nav, bet kādu ar kakām apmētāt un labajam sajusties gribas) ārējam draudam (nepieciešamības gadījumā tādu pat radot/izprovocējot). Tb nacionālisma sludinātāji gluži vienkārši ir aprobežoti dimiterveidīgi "sūdu mētātāji", no kuriem ne tautai (kuru šie pašdeleģējušies aizstāvēt un pārstāvēt), ne zemei ne mazākā labuma, tikai diskomforts. Kamēr tā ir saujiņas lūzerisku margināļu pozīcija, tikmēr jau nekas, bet kad tas pārņem plašākas masas, tad kultūras un labklājības apdraudējums kļūst aizvien reālāks.

P.S.
Infantīli, pats saprotu. Tak bij sakrājies.