Aizvakar. Ej tu cilvēks dienas laikā pa pilsētu un izdzirdi kora dziedāšanu, pie pieminekļa Brīvībai ieraugi daudz ļaužu ar zināmāko koru dižvimpeļiem. Kas pirmais iešaujas prātā? Pirmā doma, ka latvju tauta protestē pret to, ka samazinātas iepirkuma kvotas Valkas banānu audzētājiem. Tad nospried, ka dziedāšana tomēr pārāk žēlīga - neskan "bēdu manu lielu bēdu", - un ej tālāk prātojot, kura no daudzajām nacionālo sēru dienām šodien. Žīdu šaušanas diena? It kā nē, tos jau septembrī bij apšāvuši. Latvju genocīda diena? Tak it kā nē, ar par vēlu. 18. novembris aiz muguras. Tā tu cilvēks ej, nesaprotot, kas notiek, līdz tikai Doma laikumā pielec, ka tā tak atadīšanās no aizsaulē aizgājušā Kokara. Kas tev, cibiņ, iešaujas pirmais prātā, ejot pa ielu un dzirdot kopkori skanam?
bet man pirmais ienāktu prātā - atbraucis kāds ārzemju kekss ciemos.