Man aizdomas, ka lielākajai daļai līdzcilvēku (ieskaitot mani) ar to politekonomisko orientāciju ir kā tirgus babulim ar dzimumu līdztiesību, tb vēlme saglabāt visas iepriekšējās, derdzīgajā formācijā gūtās priekšrocības, jaunajā situācijā tās papildinot ar papildus bonusiem. Kā šorīt kā reizi teicu Puriņa k-gam, saticis to pie bankomata (kur mēģināju izkrinģelēt no debetkartes pēdējo piecīti): ja būtu vinnējis loterijā miljonu, tad noteikti būtu kvēls liberālisma un brīvā tirgus apoloģēts ar Smita portreju pie sienas, bet, tā kā esmu plikadīda proletārietis, piekalts par minimālu samaksu uz maksimālu laiku pie virpas, bez tiesībām uz privāto dzīvi, tad no neizbēgami nākas ja ne ekonomiski, tad ideoloģiski turēties pie abu vācu bārdaiņu* aizpagājušajā gadsimtā postulētā. Uz to laipnais džentlmenis aizrādīja, ka vēl viss nav zaudēts, tb Smita noģīmis vēl nav sārtā metams, jo klīst bauma, ka kādi grasoties Eiroloto arī dievzemītē palaist.

Taču ne par to stāsts. Bet gan par to, ka liela daļa lautiņu nav sapratuši, ka sociālisms ir beidzies, ka paši katrās vēlēšanās balso par labējiem, tb par atteikšanos no sociālisma inspirētajām sociālajām garantijām un atbalsta. Šiem nezin kāpēc šķiet, ka vo valstij (tb sabiedrībai) jāturpina par viņiem gādāt kaut vai tāpēc, ka šie tādi ir: jādod subsīdijas, pabalstus, stipendijas, bezmaksas izglītību, bezmaksas medicīnu, bērnudārzus, valsts garantētas pensijas utt. Pie tam dīvainā kārtā dzīva pārliecība, ka ievēlot partijas, kuru pamatideoloģija ir atteikties no tā visa ("tīrā" liberālisma un brīvā tirgus sabiedrībās** nekā tāda nav: valstij nav jārūpējas par indivīdu, kurš pats par sevi negādā), šīs pagājušā gadsimta Eiropas sociķu izcīnītās fīčas paliks un būs vēl biezāku "sviesta kārtiņu". Man aizdomas, ka tā nebūs vis, mīlīši - vai nu viens, vai otrs, - to visu nošķērēs nost un ja kāds bonusiņs tiks saglabāts, tad tikai vietējās pašvaldības līmenī. Nu ar to jāsamierinās. Vai jābalso par sociķiem (lai gan Bojārs juniors ir uzskatāms piemērs, ka lielas jēgas no tā nebūs, tb ir zināmas šaubas, vai mūsu sociķu aprindās vispār sastopams kāds, kuram sociāldemokrātija ir pārliecība).

Vairāk mani uztrauc iespējamība, ka vērojama tendence virzienā uz "autoritārliberālismu", tb tādu formu, kur valsts nekādi nerūpējas par to slaistu, kurš pieradis sociālistiskā manierē na haļavu dzīvot, taču tai pat laikā samazina arī legālos valsts/indivīda sociālo garantiju punktus. Varbūt neskaidri izsakos, taču te domāju tādas perspektīvas tendences kā, piemēram, vēlmi ieviest sabiedrisko mediju nodokli (tas nekas, ka "valsts" TV un radio jau tiek uzturēti no sociālā budžeta, tātad doma ir par papildus nodokli, kas obligāts visiem), vai vēlmi babuļiem samazināt tās "māmiņalgas". Tas, ka valsts var dot un var nedot, atkarībā no budžeta "treknuma", piemēram, t.s. "ģimenes pabalstu" (Ls8), ir normāli - tā ir valsts labvēlība, nevis pienākums. Aber vo ja griezīs nost to, ko veido no ļaužu sociālajām iemaksām, kuras veic indivīds un tā darba devējs (t.s. "māmiņalga", pensijas, slimības, invaliditātes pabalsti), vo tā jau būs reāla laupīšana, nevis "sociālais netaisnīgums". Bet nez kāpēc nebrīnītos, ja tā tas notiktu.

Tā rezumējot: kaitina duras/i, kurām šķiet, ka viņām/iem pienākas slaukt sabiedrību tikai tāpēc, ka "es esmu". Mazliet uztrauc, ka nodokļu nasta palielināsies, ienākumi un sociālās garantijas samazināsies līdz līmenim, kad par tādām fīčām kā bezmaksas medicīna, izglītība, valsts garantētas pensijas u.c. ļaudis zinās tikai no vēstures mācību grāmatām. Acīmredzot jāizaug jaunai paaudzei, kura nav dzīvojusi bezstresa apstākļos, kurai nedrošība par rītdienu, bailes zaudēt darbu vai saslimt jau ir nosacījuma refleksu līmenī - šāda paaudze būs daudz optimistiskāka un neīdēs, jo visu notiekošo uztvers kā dabisku procesu, kurā jādzīvo, nevis jāsapņo par ko labāku. Un tad tauta būs laimīga. :)

------------------
* Markss K., Engelss F.
** Jāņem vērā, ka liberālisms kā veiksmīga sabiedrības labklājību un attīstību nodrošinoša sistēma ir darbojies tikai dažas desmitgades XX gs. otrajā pusē, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmās valstīs - attiecīgās valsts ekonomiskā uzplaukuma laikā (attiecīgi, "brīvajam" tirgum nobremzējot attīstību, politiskajai varai nākas iejaukties ar kārtējo Rūzvelta vai Tečeres "jauno politiku", lai autoritārā veidā atdabūtu valsts ekonomiku progresa sliedēs, kad atkal var grožus palaist vaļīgāk un ļaut vaļu liberālismam, līdz cikls atkārtojas), - tb nekur jaunattīstības zemēs, kāda ir arī dievzemīte, nav uzrādījis pozitīvus rezultātus (vismaz es nezinu šādu piemēru).