"Paradoksāla situācija: neskatoties uz milzīgo augstākās izglītības iestāžu un studentu skaitu, arvien grūtāk kļūst atrast labu speciālistu programmēšanas sfērā, inženieri-elektroniķi, mehāniķi, ķīmiķi vai tehnologu. Atsevišķās sfērās speciālistus nav iespējams atrast ne par kādu naudu. Mans paziņa, kura uzņēmums strādā elektronikas sfērā, par mūsu tehnisko augstskolu absolventu līmeni izteicās tā: "Valsts valoda un reizināšanas tabula ar vārdnīcu - tās ir visas viņu zināšanas".

Kāpēc tā? Atzīsim godīgi: augstākā tehniskā izglītība Latvijā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tika veidota uz Krievijas (krievu) augstskolu bāzes. Latvijas rūpniecības vētrainā izaugsme prasīja lielu skaitu tehnisko speciālistu. Tā kā nebija iespējams īsā laikā sagatavot augstas klases pasniedzējus, izmantojot vietējos kadrus (to nav iespējams panākt viena gadu desmita laikā), uz Latviju tika sūtīta Maskavas un Pēterburgas profesūra.

70. gadu beigās, kad es mācījos Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē, lielākā daļa pasniedzēju bija, tā sakot, migranti. Nacionālie kadri tikai sāka pacelties vairāk vai mazāk nopietnā līmenī. Taču krievu pasniedzēji viņus aktīvi atbalstīja. Katedrās noritēja zinātniskais darbs, tika izstrādātas metodikas, gatavoti latviešu mācību līdzekļi...

90. gadu sākumā krievu pasniedzēji saņēma rīkojumu: steidzami pāriet uz latviešu apmācības valodu. Vērtīgie krievu pasniedzēji tūlīt pameta mācību iestādes. Daži aizbrauca uz Krieviju, citi - uz Eiropu. Pirms 15 gadiem es sastapu pasniedzēju no savas fakultātes (latvieti, kurš savulaik bija absolvējis labu augstskolu Krievijā). - Nu, kā klājas fakultātē? - es painteresējos. - Slikti, - viņš atbildēja, - gudrie ir aizbēguši, palikuši tikai "nacionālie kadri".

Laboranti vienā mirklī kļuva par docentiem, asistenti - par doktoriem. Fakultātes līmenis ir tik zems, ka to grūti iedomāties. (..)"

Jurijs Aleksejevs: Cīņa par latviešu valodu nogalina latviešu valodu.