Interesanti, ka padomju varas laikā (vēlīnajā, iepriekšējos nepiedzīvoju) nebija sajūtas, ka valsti vada cilvēciskas būtnes, kam kaut kas kopīgs ar ierindas pilsoniem, kā es. Savos tīņa gados, ja jāvizualizē, tad iztēlotos PSRS kā tādu milzu mahīnu (ir tādas baisas platformas, uz kādām tur kosmosa kuģus pārvieto - kaut ko tik mega mega), kurai uz borta augšā PSKS CK politbiroja locekļu bildes sakarinātas. Bet tās jau bildes, ne cilvēki. Protams, ieķiķināja par Leonīda šļupstēšanu, Jurija ledusacīm u.tml. - taču tie bija tikpat netverami tēli kā Petjka ar Čapajevu, par kuriem tāpat anekdotes stāstīja, - sajūtu līmenī neuztvēra pie varas esošos kā dzīvus cilvēkus, bet gan kā tēlus, Višnu avatarus. Sabrūkot tai sistēmai, kardināli mainījās varas uztvere - piepeši ieraudzīja, ka pie varas tiek puscaurkritis fizikas laboratorijas laborants, laika ziņu lasītāja, kas vienmēr visu rindu jūsu piemājas veikalā pie kases kavējusi, tur vēl kāds, kas ja ne pašam, tad kādam no paziņām labi zināms. Tie vairs nebija tēli - varas tēls izgaisa, - bet gan dzīvi cilvēki, ar savu seklumiņu, blēdībiņām, vājībām, muļķību. Pret varas nesējiem parādījās personiska attieksme, emocijas, vīpsna. Un kauns, ka tie ir tikai vienkārši cilvēciņi, nevis bijību iedvesoši tēli.

Gribas jau just piederību kam varenam, ar lielo burtu, bet nekā. Moš tāpēc man aizvien vairāk patīk asociēt sevi ar ES, nevis šo Dieva aizmirsto provincīti - kā nekā Eiropa ir liela, nedalāma un varena, pasaulē spēcīgākā ekonomika, augstākā civilizācija, - un varas nesēji kā monolīti tēli kur augšā (Merkele vien ko vērta!). Tb moš vaina ne sistēmā, bet manis postsovjetiska indivīda emocionālā nepieciešamībā pēc kā pāri cilvēkam stāvoša, lielāka? Sanāk tikpat sekli kā tas seklums, pret ko pozicionējies.