"1899. g. martā atvēra „Akc. sab. Linu un Džutes manufakturu“, ar vairāk kā 300 strādniekiem, pa lielākai daļai sievietēm. Šī fabrika tad arī palika vēsturiska ar to, ka viņā sākās „Rīgas dumpis“ – pirmā vispārīgā strādnieku demonstrācija Rīgā. 1. maijā 1899. g. strādnieces pieprasīja algu paaugstinājumu, jo alga bij pārāk niecīga – 35 kap. dienā pie 12 st. darba laika. Fabrikas administrācija atteicās maksāt, un sākās streiks. Strādnieces gāja katru rītu uz fabriku, bet pie darba neķērās. fabrikas administrācija izturējās ļoti rupji, aprēķinu nedeva, bet paziņoja, ka varēšot to, sākot ar 5. maiju, saņemt policijas iecirkņos. 5. maija rītā bars strādnieču devās uz pilsētu, lai saņemtu aprēķinu. Bij norunāts, ka neizklīdīs pa iecirkņiem, bet prasīs, lai aprēķinu izsniedz visām kopā. Kad nonāca pie Aleksandra vārtiem, kas toreiz atradās pie dzelzceļa pārbrauktuves, strādniecēm stājās pretī zaldātu patruļa. Policisti aicināja iet Aleksandra dārzā, tur saņemšot aprēķinu. Aprēķinu sāka arī izsniegt, bet neizdeva pases. Izcēlās tracis. Policists Koško apvainoja strādnieces. Ja gribot daudz pelnīt, lai ejot uz ielas, vai atklātajās mājās, tur citādi maksājot. Pa to laiku izbeidzās darbi Feniksa fabrikā, strādnieki plūda ārā un sapulcējās pie Aleksandra dārza sētas. Nav noskaidrots īsti, kādu iemeslu dēļ, bet iesākās sadursme starp policiju un strādniekiem. Strādnieki svieda akmeņus, bēra smiltis policistiem acīs, policisti un zaldāti šāva pūlī. Sadursmē bij krituši un ievainoti. Dažus arestēja. Nākošajā dienā, 6. maijā, strādnieki sapulcējās pie 2. Pēterburgas priekšpilsētas policijas iecirkņa, Matīsa un Suvorova ielu stūrī, un pieprasīja izlaist arestētos biedrus. Izsauca karaspēku, bij atkal sadursme. Strādnieces nebij aizmirsušas pristava Koško apvainojumu, un pūlis devās demolēt atklātos namus un dzertuves. Izdemolēti pavisam 15 atklāti nami un 5 dzertuves. Nemieri Rīgā atkārtojās 6., 7., 8., un 9. maijā. Dienā strādā fabrikas, bet vakaros norisinās nemieri un atklāto māju grautiņi. Sākot ar 10. maiju sākās streiks Pārdaugavas fabrikās. Norisinās sadursmes pie Zasulauka manufaktūras, pie Sarkandaugavas tilta, stacijā „Kaŗa slimnīca“. Visa Rīga bija kājās. Pēc oficialām ainām streikoja 28 fabrikas ar 12.000 strādniekiem. Šis skaits nav pilnīgs. Rīgā toreiz bija ap 56.000 strādnieku, un nemieri lielākos vai mazākos apmēros norisinājās gandrīz katrā darba vietā. Nogalināti uz vietas 5 strādnieki, ievainoti pēc oficialas statistikas, 33 cilvēki. Protams, te uzskaitīti tikai vairāk vai mazāk smagi ievainotie, jo visi tie, kas bij saņēmuši belzienus, arī kuŗu ievainojumi bij mazāk bīstami, ārstējās mājās. Žandarmi un kazaki bij rīkojušies visai zvēriski. Daudzi strādnieki bij nežēlīgi sadurstīti durkļiem. Bet tiesāšanas pēc šī streika nebij. Arestēti bij pavisam 212 cilvēki, no tiem 68 izsūtīti, un tad ar uz tādām vietām, kā Bolderāju, Ādažu pag., Sloku, bet lielais vairums izsūtīts uz savu pagastu, pie kuŗa pierakstīts."

J.Augškalns-Aberbergs. Latvijas socialdemokratiskā strādnieku partija: Vēsturisks atskats. - izdevniecības p./s. „Nākotnes kultūra“: Rīga, 1929., 31.-33. lpp.