Jāatzīst, Rīga kaut ir provinciāli miegaina mazpilsēta, no mežiem iebraukušam tā šķiet visai burzmīga un nesakarīga. Tik pāris stundas te pagrozījies sapratu, ka gribu atpakaļ. Būtu tur internets, vispār pilsētā nerādītos. Kāpēc, tā īsti nevaru noformulēt. Vienkārši forši ir tā pāris h pagāzt mežu, tad papļaut, tad atlaisties pavēnī ar bairīti rokā un grāmatu, ar vienu aci vērojot, kā laulātā tīra sēnes, bet atvase spriņģo pa baseinu, izlienot no tā tikai lai piekluptu pie melleņu spaņņa. Un kad aptrūkstas aliņš, tad aizbrauc ar ņivu uz Spāri, nodod kādus 20-30 kg melleņu uzpircējam par 2Ls/kg, paņem maizi, bairīti un cigas ij atpakaļ mežā. Ļapota. Tik vien kā reizi nedēļā atbraukt uz pilsētu vešu izmazgāt, paķert jaunu grāmatu un pabrīnīties par to, kas ļaudīm šķiet aktuāls. Sūds ar visiem armagedoniem un referendumiem - jāpaspēj tīklus šovakar izcelt un nokūpināt vakar izvilkto 3kg breksi (par to nemaz
vikings nevar stāstīt, lai šo sirdstrieka neķer).
tas ir - domāju, ka katra veida dzīvei ir savs laiks un savi cilvēki. man Tevis aprakstītais ļoti patīk, bet zinu, ka es tā nevarētu pārāk ilgi dzīvot. tāpat, kā nevarētu arī visu gadu būt lielpilsētā. katrai vietai savs šarms, un tāpēc jau mums patīk ceļot, lai izbaudītu visas puses.
(Man personīgi šāda veida atpūta laikam vislabāk patīk uz mazapdzīvotas salas okeāna malā - sauļoties, lasīt grāmatas, skatīties tropu zivis, dzert vēsus kokmteiļus un ēst labus ēdienus.)