Pagalmā kviec kaķu bars. Ar steigu jāiečeko esesā, vai kāds pneimatisko stroķi pa lēto netirgo - jūtu, ka citādi miera nebūs. Izmetu te vienu dienu līkumu pa pilsētu: plkst. 15:00 ielas pilnas cilvēku, veikali pilni, staigā laudis un iepērkas. Tā kā tas viss darba laikā, acīmredzot bezdarbnieki. Pēdējā gada laikā cenas divkāršojušās ne tikai tur maizei un pienam, bet arī kaviaram. Bērnu pasaulē (tb Gerkena pasaulē) 4. stāvā vairs nav modelīšu bodītes. Jūtos sasodīti iztukšots. Nākotnes absolūtā bezperspektīa to tikai pastiprina. Vienīgais prieks ir mani jancīgie sievieši mājās un pagaidām ne īpaši veiksmīgie centieni rīta stundās paveikt to, ko nepratos skolas un augstskolas gados, tb mācīšanās. Uznākusi traka indive kļūt gudrākam, tikai pagaidām nesanāk. Rīgas laiks uz pelēka papīra (tas labi - naktslampiņa nemet atspīdumu) un par pāris punktiem mazākiem burtiem (tas slikti, jo atgādia, ka laiks par brilli moš domāt). Pacienti gudrāki netop, aiz loga laiks kā jau te pierasts gada lielāko daļu, tb svina vāks un drēgna migla. Atkal pie virpas, kaut jau grūti saprast, ko kā virpot, bet atvaļinājumā nelaiž pat par pagājušo gadu, nerunājot par šo. Tb nodzīts zirgs uz pārceltuves. Negribas pat ne iedzert vai aizvilkties uz krogu slinki pakoķetēt ar jaunuvēm, tb vienīgās pavasara pazīmes šai pusē ir kaķiem. Taču varēja būt sliktāk, tā kā lūkojamies uz visu rezignēti un fatāli. Šobrīd prātuļoju, kāpēc Peniķa rediģētā "Latvijas atbrīvošanās kara vēsture" bukinistu lavočkā maksā 30 Ls, bet Andersons vispār nav dabūjams? Man šķiet, ka ja kādam "politiskajam patriotiskajam spēkam" patiesi par to sirds sāpētu, tad šie izdabūtu cauri, ka dievzemītes vēsturi aprakstošos izdevumus subsidē, lai katrā mājā aš kas būtu, bet nē - taisīt troksni par minoritāšu valodprasmi ir vieglāk. Nu ja - katram savas prioritātes. Un vēl, vai kāds zina kādu pozitīvu piemēru iz dzīves, kur privatizētas valsts komerstruktūras pēc nonākšanas privātīpašumā ne tikai zeltu un plauktu, bet arī kudi labāk pildītu savas saistības ar sabiedrību? Par to iedomāju atceroties, ka kā melš skeptiķi, kopš Tečere deva zaļo gaismu Lielbritānijas dzelzceļu privatizācijai, no lietotāju viedokļa šī transporta līdzekļa pakalpojumu kvalitāte esot katastrofāli kritusies. Tak no otras puses, ir smieklīgi totālas Dieva aizmirstas nomales vidējam īdētājam spriedelēt par Apvienotās karalistes dzelzceļiem vai Francijas ārpolitiku Ziemeļāfrikā (tipa kā abi gastarbaiteri no Naša Raša, sēžot uz tapešu ruļļiem savā stroikā, dotu padomiņus globālās ekonomiskās buksēšanas risināšanai). Jāiet nu pie virpas. Lai jums arī laba diena.