Pārtulkoju te pāris citātiņus par visai aktuālu tēmu - patīk tas, vai nepatīk, taču kultūras un izglītības jomā dievzemīte ir krietni tuvāka Krievijai ar tās problēmām, nekā Eiropai.

"Augstākajās mācību iestādēs, stāsta mums Veblēns, Vēbers un Burdjē, notiek lūk kas. Situētām ģimenēm, kam ir nauda, lai apmaksātu savu bērnu izglītošanos, ar to uz vairākiem gadiem tos izrauj no sabiedrības saimnieciskās darbības. Jaunieši studiju laikā nestrādā, neuztur sevi, negādā par ģimeni, visas viņu vajadzības apmaksā kāds cits, t.i. trūcīgākie neko tādu vienkārši nevar atļauties. Un, kad šie jaunieši nonākuši universitātē, absolūti nav svarīgi, ko viņi tur studē, jo viņi jau ir sistēmā un tā sākusi darboties. Te svarīgi, pirmkārt, ka tikai turīgie to var atļauties, otrkārt, ka šajā savas dzīves sulīgākajā posmā šie studējošie jaunieši no labajām ģimenēm komunicē tikai ar jauniešiem no labām ģimenēm un, visdrīzākais, arī turpmāk to draugi un dzīvesbiedri būs no šādām ģimenēm. T.i. statusa slānis, elite, kā arī kādi citi veiksmīgākie sabiedrības segmenti norobežojas no hierarhijā zemāk stāvošiem, sūtot bērnus universitātēs, kur tie iepazīstas ar sev līdzīgiem, veido pārus un visu dzīvi turpina universitātes draudzības. Savukārt jaunieši no maznodrošinātākiem slāņiem šajā sistēmā iekļūt nevar. Tas, ka šajā universitātē ko pasniedz, absolūti nav svarīgi. Protams, ir jauki, ja izglītība piešķir zināmu sabiedrisku šarmu, sociālo zinātņu minimumu, mazliet latīņu valodas, kas nepieciešama katram džentlmenim, mazliet vēstures - no visa pa druskai, taču būtībā šī universitāte var pastāvēt arī bez izglītības apgūšanas. Vissvarīgākais te ir sakaru veidošana, sociālais statuss, kas Kembridžas absolventu pavada visu mūžu. Tāpēc Lielbritānijā valda Oksbridžas absolventi, un šo faktu nav spējušas mainīt nekādas sociālās un politiskās revolūcijas."

Vēl pāris citātu:

"(..) Pārsons un Ēriksons mums norāda, ka cilvēki, kuri pieaug mūsdienu visnotaļ sarežģītajās sabiedribās, kur tiem jāspēlē viskomplicētākās lomas, kuras prasa īpašas kognitīvās iemaņas, spējas izvērtēt faktus objektīvi, sadzīvot visai daudzšķautnainā vidē, nenonāk līdz šīm spējām ātri. Ja tos vienkārši iesviestu dzīves realitātē tūdaļ pēc skolas absolvēšanas, tie apjuktu, salūztu, nespētu adaptēties un augt. Nepieciešams īpašs vecuma moratorijs, ar kā palīdzību morāli un emocionāli tie tiek sagatavoti iesaistīties pieaugušo kultūrā. Tā ir universitāte. Universitāte ir laiks, kad jaunie cilvēki var meklēt sevi, atrast sev tīkamāko nišu, iemācās no visa pa druskai un, galvenais, tie pieaug. Mūsdienu sabiedrībā ir ļoti maz indivīdu, kas jau 17 gadu vecumā ir pieauguši, tādi parādās tikai krietni pēc 20, tāpēc tiem nepieciešama universitāte. No šī viedokļa raugoties, nav īpaši svarīgi, ko tajā pasniedz, kādas akadēmiskās zināšanas ir iegūstamas, bet svarīgi ir tas, ka ir iespējams leģitīmi eksistēt un baudīt dzīvi bez apkārtnes spiediena, un šajā laikā tikt skaidrībā par turpmāko savu dzīvi.

(..) Piemēram, Kembridža radās kā katoļu klostera struktūra, ar kolēģijām/koledžām, kas būtībā bija strukturāli kā mazi subklosterīši, kurp nosūta jaunos mūkus, lai sagatavotu kalpošanai. Daži no tiem vēlāk kļūs par valstsvīriem, jo valsts administrācijā tiek rekrutēts klērs kā vienīgie lasīt un rakstīt pratēji, taču lielākā daļa specializēsies tikai sholastikā. Tāda ir Kembridža vai Oksforda XIII gadsimtā. Taču XVI gadsimtā Anglijā izpostīja klosterus, bet garīdzniecības izglītošana tika izslēgta no Oksfordas un Kembridžas programmas. XVI-XVIII gadsimtos, Šekspīra laikā, Kembridžā un Oksfordā vairs neko nemāca, var teikt, ka šīm iestādēm ar akadēmisko izglītību vispār vairs nebija nekāda sakara. Tās bija tāds kā internāts turīgu ģimeņu atvasēm. Protams, pa laikam tur iemaldījās kāds dižs prāts, taču tie ja arī bīdīja zinātni, tad Karaliskajā biedrībā, nevis Kembridžā, un ne pateicoties Kembridžai vai Oksfordai. Šo universitāšu pamatuzdevums šajā laikā bija būt par internātu turīgās pilsonības un nobilitātes atvasēm, kur koledžas sienās četrus gadus šiem nolaist tvaiku, netrucējot līdzpilsoņiem, un pēc tam ietu savu tēvu pēdās, protams, kā Kembridžas vai Oksfordas absolventi, nevis kā kaut kādi tur no ielas.
Tā turpinājās līdz XVIII gadsimtam, kad sākās, un XIX gadsimtā pieņēmās spēkā šo labdzimušo jauniešu internātu transformācija pētnieciskās universitātes virzienā, kas bija kardināli jauns fenomens. Mūsdienu tipa pētnieciskā universitāte ir augstskola, kura nesagatavo ļaudis kādā nebūt konkrētā zinātņu jomā, bet pieļauj visai plašu brīva manevra iespēju, taču, pirmkārt, ne visai pievērš vērību izvēles programmu saturam, otrkārt, krietni samazina savstarpējās socializācijas iespējas sev līdzīgo vidē, tā vietā prasot daudz vairāk darba. Elites bērni vēl joprojām tur ir, taču notikušas ievērojamas pārmaiņas sakarā ar to, ka nu universitāte deklarējusi, ka tās durvis nu atvērtas visiem: Oksfordā tagad nevienu neatraida tikai tāpēc, ka tam nebūtu nauda. Spīdošs students vienmēr saņems stipendiju. Hārvardā saka to pašu. Kāpēc? Ne jau nu tāpēc, ka universitātes piepeši vairs nebūtu komercuzņēmumi. Tās ir komercuzņēmumi. Tālāk redzēsim, kāpēc tās var atļauties ignorēt tādu nieku kā mācību maksa. Tāpēc pat aristokrātijas atvasēm, zīmola slānim, kas studējuši kopā, visai svarīgs aspekts nu ir pašu spējīgāko indivīdu atlase. Mūsdienās, lai būtu elitē, nepietiek ar to, ka esi šajā slānī piedzimis. tev nepieciešama visai sūra iesvētišanas procedūra, kas pierāda un sertificē to, ka esi arī spoža personība. Marksisti teiktu, ka tieši tam kā aizsegs kalpo visas tās laboratorijas un pētniecības centri. Un patiesi, zināms skaits labo ģimeņu atvašu netiek cauri šim sietam, neiztur programmu, un ir kādi, kas te ienāk "no ielas", pielejot svaigas asinis valdošajam slānim. Savukārt tas, pateicoties šai procedūrai, turpina valdīt. Lūk tāda ir universitātes ģenēze.

(..) Nu redzam cilvēku ar diplomu, taču neko vairāk par viņu nezinām. Diploms vairs nav simbols, kas mums ļautu ko vairāk spriest par saturu.

(..) Universitāte, kādu to redzam šobrīd, ir pārvērtusies par organizāciju, kas pilda divas dažādas funkcijas. Pirmkārt, tā translē kādas nebūt zināšanas. Otrkārt, tā sertificē zināšanu esamību. Šajā ziņā universitāte funkcionā kā kuratoru grupa (Hofmana termins), kas piesavinājusies simbolu un garantē šī simbola validitāti - ka tas atbilst simbola ieguvēja, kam tas piešķirts, līmeni. Tās ir divas dažādas darbības jomas. Organizācija var veikt vienu šo darbību, neveicot otru. Rezultāts kā reizi ir šo simbolu inflācija vai devalvācija, kā rezultātā simbola nozīmīgums strauji zaudē savu vērtību, salīdzinot ar tā nozīmīgumu pagātnē. Šobrīd, redzot diplomu, mēs par tā īpašnieku nevaram teikt daudz ko tādu, ko varējām agrāk. Agrāk mēs bijām droši, ka Sanktpēterburgas Valsts universitātes (СПбГУ) fizmatu diploma saņēmējs zina Oma likumu. Bet šodien mēs varam sastapt fizmatus, kuri šo likumu nezina. Priekštstati par diploma saistību ar konkrētu zināšanu apjomu fizikā izrādās nu aplami.

Kāpēc notiek šāda devalvācija? Ir vairāki iespējamie iemesli, kas atšķiras dažādiem universitāšu tipiem un universitāšu strukturu tipiem. Pamatojoties uz visai vienkāršiem vispārinājumiem redzam, ka universitātes, kas specializējušās pamatā akadēmiskās un profesionālās kvalifikācijas virzienā, uztur profesionālās grupas un zinātniskās disciplīnas, ir daudz vairāk pakļautas savu diplomu inflācijai, nekā universitātes, kuras pilda tīri sociālas funkcijas. Šķiru universitāte ir nesatricināma. Tās pamatuzdevums ir veidot jaunās elites kopību, un tā šo uzdevumu lieliski pilda. Devalvācijas risks to apdraud minimāli. Universitātei, kura translē akadēmiskās un profesionālās zināšanas, šis risks ir ievērojami lielāks. Lai saprastu, kā un kādā situācijā rodas devalvācija, jāaplūko dažādās grupas, kas piedalās zināšanu un simbolu apguves, ieguves un tālāknodošanas procesā. Pirmkārt, tā ir universitāte, kas darbojas arī kā kurējoša grupa, kas atpild par diploma piešķiršanu, un kā retranslators, kas kaut ko reāli māca, rada apstākļus mijiedarbībai starp studentiem un pasniedzējiem. Otrkārt, tas ir recipients vai recipienti, šai gadījumā - studenti. Treškārt, tas ir maksātājs, kurš var būt recipients - gadījumā, ja kāds maksā par iespēju studēt. Taču maksāt var arī vecāki, darba devējs, korporācija, gandrīz visās valstīs mūsdienās zināmu daļu mācību maksas sedz valsts, kat šī daļa var ievērojami variēt. Ir ārējās kūrējošās grupas, kas var būt vērtētāji pēc vienas vai otras puses pasūtījuma, kuri piedāvā neatkarīgu universitātes piedāvāto pakalpojumu ekspertīzi, bet var to arī nedarīt. Dažādās sistēmās tām ir dažādas lomas. Un, galu galā, ir lietotājs, kurš var būt jebkurš, kurš mēģina ko secināt par diploma īpašnieku, vērtējot to pēc tā diploma.

Šajā sistēmā ir plašas manevra iespējas tam, ko ekonomisti dēvē par oportūnisko uzvedību. Tajā pati ieinteresētākā grupa ir universitāte, jo mācīt slikti ir daudz vieglāk un vienkāršāk, nekā mācīt labi. Pasniedzēju korpusa uzturēšanas izmaksas ievērojami samazinās, ja par mērķi neizvirza kādam kaut ko iemācīt.

(..) Tie, kuri nemāk mācīt, taču ir nokļuvuši universitātē tāpēc, ka vienīgā laternatīva viņiem būtu, teiksim, būt par pārdevēju diennakts veikalā, neprasīs tik lielu algu cik prasītu kaprīzs Nobela laureāts. Ar kaprīzo laureātu vajag auklēties, kas ir apgrutinoši jo, pirmkārt, viņš prasīs atbilstošu algu, otrkārt, pieprasīs precīzu darba laiku un negribēs strādāt neapmaksātas virsstundas, treškārt, pieprasīs sev aprīkotu laboratoriju, un ceturtkārt, šādi tipi ir neprognozējami. Tā gadījās kādam labas britu universitātes prorektoram, kurš pieņēma darbā Nobela laureātu fizikā, bet tas tūdaļ izgāza veselu kursu - visiem pēdējā testā ielika neapmierinošu atzīmi. Kad pie viņa ierodas administrādijas pārstāvji un vaicā: "Ku kā tad tā? Uzdevumi ta atrisināti pareizi!", sasodītais laureāts atbildējis: "Uzdevumi aatrisināti pareizi, bet ne ģeniāli. Nekāda domas lidojuma. Mana paaudze viņu vecumā rakstīja publikācijas, par kurām vēlāk Nobelus dalīja, bet šie mehāniski, kā mācību grāmatā. Labāku atzīmi nav pelnījuši - tas ir principa jautājums. Mēģināsiet piespiest mani, braukšu uz Ameriku!" Vārdu sakot, ar spožām personībām spožas problēmas. Protams, šāds pasniedzējs ir augsti kompetents savā jomā, tam ir starptautiski sakari, viņu respektē, tā vārdam ir svars, taču ja raugās no universitātes administrācijas izmaksu minimalizācijas viedokļa, tam laist sev pāri studentu plūsmu ir tīrās šausmas. Tāpēc universitātei daudz ērtāk un izdevīgāk piedāvāt zemāku prasību (kvalitātes) kursu, nekā piedāvā šis metrs. Diploms tādā pašā krāsā, toties mazāk galvassāpju, vairāk studentu saņem, vairāk naudas ieripo augstskolas kasē. Visi cenšas kā ietaupīt.

(..) Un patiesi, labākās pētnieciskās universitātes aspirantūras līmenī ir pastāvāīgā studentu konktrolē - tie, kam laimējies pasniegt šādās mācību iestādēs, zina, kā tas notiek. Taču varu ieskicēt no paša pieredzes: atskrien aspiranti no "eiropiešiem" un sāk: "Sakiet, pasniedzēj, kāpēc jums ir kurss sociloģijas teorijā, bet Latūra (Bruno Latour - tulk.) tur nav! Kā mēs bez Latūra?! Un ziniet Šaninkā (Maskavas augstākā sociālo un ekonomikas zinātņu skola - tulk.), starp citu, Latūrs ir programmā!" Un šāda kontrole, kur studenti nemitīgi salīdzina konkurējošas programmas un skolas, par rezultātiem tūdaļ informējot pasniedzējus, ir pastāvīga. Nekur nedēsies.

Taču šāda kontrole parādās tikai tad, ja paši studenti rada zināmus apstākļus. Pirmkārt, nepieciešams, lai šie studenti vēlētos uzkrāt sevī cilvēcisko kapitālu. Otrkārt, nepieciešams, lai viņi spētu realizēt monitoringu. Treškārt, nepieciešams, lai viņiem būtu alternatīva. Ja šie apstākļi ir, tad devalvācijas draudi neparādās.

(..) Krievijā tradicionāla ir prakse maksāt par izglītošanu pēc rezultātiem, kas veicina tendenci dot diplomu jebkuram gribētājam. Universitāte atkarīga no tā, cik studentu to absolvēs, burtiski - cik diplomu tā izsniegs. Pašai organizācijai nebija nekādu stimulu neizsniegt diplomu indivīdam, kurš tajā jau iekļuvis. Faktiski universitātēs pat sodīja [pasniedzējus] par nepietiekami labiem sekmju rādītājiem, kas izpaudās izslēgto skaitā. Savukārt ministrija var samazināt valsts pasūtījuma vietu skaitu specialitātē, kurā nav pietiekami liels konkurss. Teiksim, 7 kandidēja uz 1 studentu vietu, neviens neizturēja iestājpārbaudījumus. Nākamajā gadā studējošo vietu skaitu šajā fakyltātē samazinās, nogriezīs finansējumu, jo aplam lepni un nevajag viņiem tik daudz naudas, ja jau tik daudz studentus met ārā. Tā ir ministrijas standarta reakcija. Attiecīgi, universitātei nav ne mazākā stimula izsniegt mazāk diplomu, nekā līdz šim.

(..) Aina ir nepilnīga, jo esam aplūkojuši tikai naudu, ko ienes studenti, kā universitātes pamatienākumus. Taču tā tas nav. Un vislielākās izmaiņas universitāšu darbībā - kaut tas ne vienmēr ir tā, - saistītas ar alternatīvu ienākumu avotu parādīšanos, un alternatīvu dominējošo grupu universitātes ietvaros, ar kurām šie avoti saistīti, izvirzīšanos.

(..) Universitātes uzvedības modeli lielā mērā nosaka ienākumu avotu proporcijas. (..) jo prestižāka, stiprāka, bagātāka ir universitāte, jo augstāk tā ir reitinga skalā, jo vairāk tā saņem subsīdijas (endowment), vairāk finansējumu pētniecībai, lielāki ir bijušo absolventu un donoru ziedojumi. Ja vaicāsiet kādam no Kembridžas vai Hārvarda: "jūs taču esat komercuzņēmums, kāpēc jūs uzņemat arī tādus studentus, kas nav maksāt spējīgi?" - jums atbildēs: "Jūs tak saprotat, ka uzņemam labākos abiturientus. Un pat ja kāds šobrīd nav spējīgi par mācībām maksāt, viņus gaida izaugsme un pienāks brīdis, kad tie vēlēsies atdarīt, palīdzēt talantīgiem jauniešiem no trūcīgām ģimenēm. Un tad viņi mums ziedos. Rezultātā mēs iegūstam daudz vairāk, nekā iegūtu kā mācību maksu no kāda dunduka, kurš neko vērā ņemamu dzīvē nesasniegs". Tas šķiet visai utopiski, taču tikai līdz brīdim, kad esat apskatījušies skaitļus Hārvarda, Oksfordas, Kembridžas vai jebkuras citas reitinga augšgalā esošas universitātes budžetu. Ienākumi no ziedojumiem ir ievērojami lielāki par ienākumiem no mācību maksas. Pat atceros Oksfordas rādītājus: studentu maksātais sastāda 21%, bet ziedojumi - 24%. Jo mazāk respektabla universitāte, jo vairāk tā atkarīga no studentu skaita, no valsts pasūtījuma "budžeta vietām", no studentu mācību maksas, un, attiecīgi, lielāka iespējamība apzināti pazemināt savu sniegto pakalpojumu kvalitātes kritērijus.

(..) Vēstures ironija slēpjas tur, ka vācu pētnieciskās universitātes modeli amerikāņi nokopēja aplam, galīgi sakropļotā veidā, taču galu galā izrādījās, ka slikta kopija sanākusi krietni labāka par oriģinālu. Tāds fenomens kā graduate school, ap kuru tiek būvēta izglītības sistēma amerikāņu universitātē, vācu variantā vienkārši neeksistē, bet radās kā kļūda, tulkojot no vācu valodas normatīvos dokumentus. Taču tas iesakņojās Ziemeļamerikā un kopš šī brīža universitātēs, kur to ieviesa, sākot ar Hopkinsu u.c. Vidējos Rietumos un Austrumkrastā, sāka ieplust milzīgas summas. Pirmo reizi sāka nolīgt speciālistus, vadoties pēc to ieguldījuma zinātnē, nevis pedagoga pieredzes. Te arī dzima nostādne, ka vadošajās universitātēs, kad grib dabūt savās rindās labu speciālistu, ņem labākos no absolventiem, kuriem nupat piešķirts grāds. Un šie vakardienas absolventi ķērās pie savas kvalitātes mērauklas ieviešanas, un tas viņiem izdevās, jo tie bija augstākas izglītības kultūras nesēji. Šai jaunajai pasniedzēju paaudzei, kas vervēta Austrumkrastā, bija/ir milzums konfliktu ar aizbildņiem, vietējiem rektoriem, taču viņi vienmēr uzvarēja. Pakāpeniski viņi pakļāva saviem standartiem augstāko izglītību visā valstī. Un šī kultūra, kas dzimusi Austrumkrastā, to subkultūras tradīcija rekrutēt speciālistus ar nopelniem zinātnē, augstāk vērtēt publikācijas, pieņemt darbā Nobela laureātu, pat ja viņš ir untumains un nedisciplinēts, izmetīs no eksāmena pusi vai pat visu kursu, izplatījās visā valstī un to sāka uztvert kā vienīgo iespējamo un pareizo. AP 1930. gadu akadēmiskā revolūcija beidzās un nu visas labās universitātes strādā, balstoties uz šo modeli.

(..) Krievijā, kā zinām, šo ienākumu avotu īpatsvars - izņemot valsts subsīdijas un mazliet arī studentu mācību maksu, - ir tuvs nullei. Kā būs tālāk? Es nespēju dot daudzmaz izvērstu prognozi. Taču uzskatu, ka tā ir laba tēma diskusijai. Taču ir trīs faktori, kam var būt liela loma. Pirmkārt, ir noticis sociālais apvērsums un sabiedrība sākusi izteikti noslāņoties, kā rezultātā universitātes jau ir kļuvušas par stabili sociālajam slānim, šķirai piederīgām. (..) No otras puses, šīs šķiriskās universitātes pastāv pieaugošas laika perspektīvas apstākļos, kam klāt vēl nāk demogrāfiskā bedre, tāpēc konkurence universitātāšu starpā kļūs asāka un daudz pārdomātāka. Un, treškārt, izmaiņas akadēmiskajā vidē notiek, kā tās notiek, ar skaidru valsts varas (vispirms jau IzM) atbalstu, kas cenšas situāciju ietekmēt, mainot finansējumu shēmas. Ir ideja, ka daļēji finansējuma piešķiršanā jāvadās pēc zinātniskajiem rezultātiem, kā tas ir Britānijā kur, piemēram, 60% valsts subsīdiju augstākajai izglītībai aprēķina, pamatojoties uz studentu skaitu, bet atlikušo finansējumu - pamatojoties uz zinātniskā darba rezultātu vietu reitingos.

(..) Par megagrantu programmu runājot, nezinu, cik tā ir pārdomāta. Var jau būt, ka viss līdz galam nav izsvērts, taču pati nesen tapusī megagrantu programmas ideja ir visai interesanta, jo finansiāli un simboliski veido universitātes iekšienē nelielus autonomus smaguma centrus, ar kuriem rektorāts spiests rēķināties, grib to vai negrib. Sanktpēterburgas universitāte saņēmusi divus megagrantus. Ja abi mācību spēki, kas šos megagrantus saņēmuši, paziņos, ka ar tām dēlēm no rektorāta kopā strādāt nevēlas un aizcirtīs aiz sevis durvis, tas būs smags trieciens rektorāta reputācijai. Ja ar atsevišķi ņemtu spītīgu pasniedzēju var gana viegli tikt galā, tad šķirties no megagranta jau ir valsts mēroga skandāls. Tāpēc šāda veida programmas var visai ievērojami izmainīt varas līdzsvaru universitātes iekšienē. Ja ir kādas perspektīvas ko ātri mainīt situācijā, kādā ir augstākā izglītība, tad, domāju, tas saistīts ar šo apstākli."

Выступление на тему «Спрос на образовательные услуги и экономические стратегии: почему дипломы перестают быть "рыночными сигналами", и что с этим делать?» кандидата социологических наук, старшего научного сотрудника Лаборатории социологии образования и науки СПб филиала ГУ-ВШЭ Михаила Соколова.