Kamēr atvase ar vienu aci TV skatās multeni par govi transvestītu (runā virieša balsī, tēlo bulli, bet visi 4 pupi savā vietā - tas acīmredzot, lai radinātu mazūļus pie politkoretas citādības uztveres), bet ar otru cīnās ar māti, kura jau stundu neveiksmīgi mēģina šo piedabūt gulēt pusdienlaiku, aizdomājos par raganām. Dzīvojot izteikti femīnā vidē, šī tēma bieži uzpeld apziņā. ;)

Raganu vajāšanai līdz XV gs. otrajai puse bija gadījuma raksturs un tā bija samērā reta parādība, ko lielākoties realizēja laicīgā vara bez Baznīcas iejaukšanās. Tikai pāvesta Inocents VIII laikā (1484.) tika pieņemti pirmie akti tieši pret raganām. Šajā laikā divi vācu mūki - Mārtiņa Lutera kolēģi, - sarakstīja traktātu „Raganu āmurs”, kas tika izdots 1487. gadā (virsraksta nosaukuma tulkojums nav īsti pareizs, tāpēc ka latīņu valodā šeit ir nevis genetivus subiectivus, bet gan genetivus obiectivus, un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret raganām”), kuram pirmos gadu desmitus maz kurš uzmanību pievērsa (interneta vājā caurlaidība bija par iemeslu ļoti lēnai informācijas apritei), taču sākoties Reformācijai XVI gs. vidū, Lutera sekotāji to pieņēma par rokasgrāmatu nepareizi ticīgo izskaušanā. Un reizē ar protestantu aizsāktajiem ticības kariem, kas noslīcināja Eiropu asinīs, sākās raganu dedzināšanas vilnis... Attiecīgi, t.s. “zinātniskās revolūcijas” laikā protestantu dominētajās zemēs sadedzināja simtus tūkstošus raganu (ASV to darīja līdz XVIII gadsimtam, turklāt par tiesnešiem bija pat Harvarda universitātes profesori). Ja mēs uz kartes ar punktu atzīmēsim katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs. Raksturīgi, ka lielākais punktu sakopojums atrodams Protestantisma centros un tuvu tiem. Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – būtu ārkārtīgi maz šādu punktu, bet Spānijā praktiski neviena. Kāpēc?

Gluži vienkārši tāpēc, ka tikko kā birģeri sāka aizrauties, apsūdzot kaimiņu babuļus par raganām, Baznīca ieinteresējās par šo laicīgo ļaužu jauno aizraušanos ar nemateriāliem jautājumiem. 1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā turp aizsūtītais jezuīts un inkvizitors Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. Salazaru uzreiz atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, apturot pūļa aizraušanos ar linča tiesām jau pašā sākumā. Rezultātā tieši katoliskajās zemēs tika pārtrauktas “raganu medības” pat īsti nesākušās – 100 gadus agrāk nekā pārējā Eiropas daļā, kur bija uzvarējusi Reformācija.

Jāpadomā par to.