Vakar noskatījos to "Apokalipto". Pirmā trešdaļa patika. Otrā trešdaļa diemžēl pamodināja Staņislavski - pārāk daudz aloģismu un neatbilstību (saprotu, ka budžets ierobežo, taču vismaz loģiski jācenšas sakārtot to štelli). Pēdējo trešdaļu - nu to, kur rimeiks par Rembo pirmajām asinīm, - vēroju pār grāmatas malu. Patika ūdenskritums. Tāds smuks. Lieku reizi nostiprinājos savā pārliecībā, ka uz kinoteātri jāiet tikai lai viegli papetingotu ar kuplkrūtainu jaunuvi, bet filmas jāskatās mājās ar kokteili rokā. Kopumā jauks "vella kalpu / rīgas sargu" variantiņš ar sulīgiem dabas skatiem. Neesmu īgns par mūvijam noziedotajām stundām. Rīt skatīšos 40gadnieka krīzes pārņemto Pitu pie Trojas mūriem.