Nekas par neko
Nekas par neko
- 7/18/14 04:06 pm
- Pa krānu tek kaut kāds melns černis. Labi, ka esmu tālredzīgs un laicīgi esmu sagādājis vairākus aliņus ledusskapī.
-
5 domasIespraud domu
- 6/25/14 01:15 pm
- Iedomājies tu kādu ļoti, ļoti mīli. Tas cilvēks ir tieši tāds, kādu tu vienmēr esi vēlējies. Un viņa/viņš tevi mīl pretī tikpat stipri, jūs esat ļoti laimīgi kopā. Iedomājoties par jūsu kopdzīvi, vienīgais, kas tev nāk prātā - bāc, cik forši, ka man ir tieši viņa. Viņa lieliski mani papildina, tiek galā ar manām mazāk foršajām īpašībām un es ar viņas. Kā radīti viens otram. Patiesa laime.
Un tad notiek brīnums un tu aizceļo laikā uz jūsu pirmo randiņu. Bet atmiņas jau nav zudušas - tur pretī ir tas pats cilvēks, tā pati meitene, kurā tu esi iemīlējies un ar kuru tu esi ļoti laimīgs kopā. Tikai priekš viņas tu esi nepazīstams čalis, ar kuru viņa iet uz pirmo randiņu. Tu to pēc brītiņa saproti, bet jau nedaudz esi atstājis par sevi dīvainu iespaidu, jo skaties uz viņu ar jocīgām acīm. Tev tagad ir jābūt tāpat viegli ieinteresētam, bet ne pārāk, lai neizskatītos jocīgi, lai nekas nemainītos, lai jūs abi atkal būtu kopā. Bet tu nespēj būt pat nedaudz vienaldzīgs, tu gribi viņai pastāstīt, ka tu tikko atceļoji laikā, tikai tādā gadījumā viņa tevi uzskatīs par jukušu. Ja tu mēģināsi to pierādīt atstāstot visādas detaļas no jūsu dzīves, viņa būs šokā un domās, ka tu esi kaut kāds stalkeris.
Jāmēģina izturēties normāli, jādara tas pats, ko tu darīji toreiz pirmajā randiņā. Taču tas nav iespējams - tepat blakām sēž meitene, kurā tu esi iemīlējies, bet tu nedrīksti viņai pieskarties, nedrīksti viņu noskūpstīt, sajūta ir briesmīga. Randiņš neizdodas, jo tu vislaik izskaties nervozs un jūs šķiraties.
Tas būtu bēdīgi.
p.s.
no otras puses, varētu likt totalizatorā uz sporta rezultātiem, kurus atceries.
-
11 domasIespraud domu
- 6/18/14 09:41 am
- APOLLO pie raksta "Andris Kivičs jau pirmajā randiņā zināja, ka Madara ir īstā Attēlu galerija" ir lielisks teikums
Kiviči brīvajā laikā ne tikai sporto, bet arī tikpat kā nelieto alkoholu.
-
2 domasIespraud domu
- 5/28/14 09:07 pm
- Tāda tīri vai jocīga sajūta, kad dzīvē piepildās kaut kas, ko pirms tam esi gribējis un par ko galvā esi teoretizējis. Tā nedaudz nereāli sākumā. Man laikam šī būs otrā reize dzīvē tāda.
-
0 domasIespraud domu
- Stāstiņš
- 4/24/14 08:32 pm
- Tāda interesanta situācija sanāca. Vairākkārtīgi. Viena vārda teikumi droši vien nav labais stils, bet es sen vairs neko nerakstu, es par to neko nezinu.
Tātad skatījāmies pagāšgad rudenī Mnozil Brass viģikus un izdomājām, ka jāmēģina nokļūt kādā viņu koncī. Iemetām aci viņu mājaslapā, nav nekā tuvumā Latvijai, nu neko, paskatīsimies vēlāk.
Kādu vakaru draudzenei ienāca prātā, ka jābrauc uz Itāliju. Es Itālijā neesmu bijis, piekritu. Kuros datumos? Moška 11-19 aprīlī? Davai, pasūtam biļetes uz Romu, pēc tam izdomāsim tālāk kur doties. Apmēram janvārī kāds no mums ievēro, ka Mnozil Brass 8. aprīlī ir Romā pierezervējis konci. Abi noškrobojamies par neveiksmīgo sakritību, bet tā kā mums biļete pirkta par BalticMiles punktiem, nelolojam cerības kaut ko lēti pamainīt un tā tas arī paliek līdz februārim. Kāpēc līdz februārim, tāpēc, ka februārī atnāk meils no AirBaltic, ķipa "jūsu reiss 11.04 no rīta atcelts, še ņemat šito 15:00 pa dienu". Škrobīgi, ka pusdiena padirsta, bet mazāk škrobīgi, kad ievēroju pogu "Man šitas neder", kuru nospiežot tev piedāvā +/- 3 dienas no vecā datuma. Un kas tad tas, agrākais reiss, ko var izvēlēties ir 8. aprīlī.
Allrighty, smaids sejā, eju skatīties kur tās biļetes var nopirkt. Caur gūgles transleiteri izburos cauri itāļu Biļešu Servisa analogam, ar prieku konstatēju, ka biļetes maksā ~20 eiro, kas par tādas klases māksliniekiem nav daudz, bet ar stipri mazāku prieku konstatēju, ka sarkanais mirgojošais uzraksts zem biļešu cenām vēsta, ka tās ir izpārdotas. Nu bet protams, ka izpārdotas, uz ko es te cerēju...
Nu ok, te viss skaidrs, bet es neesmu fans plintes mešanai krūmos, tāpēc izdomāju uzrakstīt feisītī fanu lapai un viņu weblapā norādītajai kontakt e-pasta adresei ar savu bēdu stāstu par to kā mēs esam no trešās Eiropas valsts Latvijas uz kuru Mnozil Brass nebrauc, kā mēs plānojām ceļojumu, kā mums nepaveicās ar datumiem, kāda tagad parādījusies iespēja, bet biļešu nav. Nu vai tomēr kaut kas neatrastos. FB lapa klusē, bet uz meilu man austrietis atbild diezgan ātri sakot, lai es liekas cerības neloloju, bet drīzāk braucu uz Poliju, kur koncis vēl nav izziņots, bet būs. Nu bet itāļu čalītim šis tomēr uzprasīs. Fair enough. Polija izklausās labs variants, pāris dienas pagaidu, nekādi jaunumi neseko, apstiprinu biļetes uz 11.04 plkst 15:00 un viss. Būsim reāli - biļetes tā vienkārši neparādās.
Diez vai es šito rakstītu, ja neparādītos, ne? A varbūt rakstītu. Lai nu kā, nedēļu pēc pirmā meila, es atgriežoties no laukiem lasu jaunu e-pastu, šoreiz no itāļa
"Hi,
I have provided two free tickets, let me have the names."
Oho, es tak par brīvu nemaz neprasīju. Bet nē, nē, joprojām nedrīkst noticēt. Iedodu mūsu vārdus un gaidu... 1 dienu, divas, trīs. Nu ja, skaidrs, te nekā nebūs. Taču kā bijis, kā ne, pēc četrām dienām čalis atbild ar adresi, kur biļetes ir pieejamas. Es pat atceros laiku - 10:52 atnāca meils. Atceros tāpēc, ka es 10:53 biju uz līnijas ar airBaltic un teicu, ka esam pārdomājuši un gribam tomēr 8. aprīli. Čalis līnijas otrā galā uzturēja spriedzīti ar pauzi pēc teksta "Nu, ja viņas nav izprintētas, tad varu samainīt, bet ja ir, tad vairs neko". Kad viņš pēc pauzes atgriezās atbilde, protams, bija tādā vidēji bēdīgā tonī "Nu... izskatās, ka... nav izprintētas". Lidojums samainīts, mērkaķa ātrumā pārrezervētas un pierezervētas jaunas viesnīcas (cik forši ka bukingā.kom paņēmu viesnīcas ar 0 charge par cancelošanu), bet joprojām pagrūti noticēt, ka stāstam būs laimīgas beigas.
Fast forward to 08.04. Ar lidojumu viss ok, ar visu pārējo arī, sēžam vienā barčikā Romas dienvidos un gaidam, kad būs iekšā laišana koncertā. Sadzirdam latviešu balsis divus galdiņus tālāk, nodomājam, nu gan haļava, ieraugām Rodžera Mūra dopelgangeri, ko es maksimāli stealthily fočēju kādas 6as reizes un kad pienāk laiks, dodamies uz īsto adresi, gar kuru pirms tam nogājām, bet nekā tur nebija. Nav arī tagad. Ātrs interneta sērčs norāda to pašu universitāti, bet citu adresi, zvanu itālim un prasu, vai šitā ir īstā adrese (es jau pirms tam biju zvanījis un prasījis un viņš teica, ka pareizā), prasu vai nav tā universitāte, kas centrā, bet ar tādu pašu nosaukumu. Šis uzreiz "oi, sorry, wrong address", es mierinu, nekas, nekas. Labi, vēl ir stunda+ laiks, ņemam taksi un lidojam tos 7 kilometrus uz īsto vietu (Roma tāda paliela).
Nokļūstot īstajā vietā, vēl pēdējo spriedzīti uztur dāma, kas meklē manu vārdu starp rezervētajām biļetēm un to neatrod, bet izrādās, ka biļetēm, kas ir par brīvu, ir atsevišķa čupiņa. Rezultātā mēs konci skatījāmies 6ajā rindā, kas bija izcila vieta, un koncerts bija fantastisks. Un to saku es, kas no visas pūtēju padarīšanas saprot diezgan minimāli, es tikai baudu visādus foršus skaņdarbus.
Tāds, lūk, stāstiņš. Ā, jā, tā feisīša fanu lapa man 7. aprīlī uzrakstīja "Jūs vēl močījat uz Romu? Es varu dabūt jums biļetes".
-
4 domasIespraud domu
- kā es māku minēt
- 4/1/14 06:50 pm
- Sēžam ar draudzeni pilnā Ezītī, domājam, ko ņemsim ēst. Viņa grib frī, es nevaru izdomāt vai gribu burgeri. Aizeju pie letes pasūtīt frī (izdomāju, ka burgeri nepasūtīšu), ņemu iedoto koka klucīti ar ciparu "3" un eju atpakaļ, nolieku to uz sešvietīgā galda, kur sēžam mēs tikai divatā un apsēžos.
-Ko tu pasūtīji?
-Divas meitenes
-Aha, un vēl ko?
-Un vēl frī
Paiet neilgs laiciņš, redzu, ka telpā (Ezītī ir divas) ienāk divas meitenes un ar skatu meklē kur apsēsties. Es rādu uz viņām
-Lūk, tās divas es pasūtīju
-Mhm
Meitenes aiziet uz otru telpu, konstatē, ka tā ir pilna un nāk atpakaļ.
-Viņas aizies pie bāra paņemt dzeramo un tad nāks pie mums
-Mhm (tādā pašā neticīgā garā, kā iepriekšējais)
Meitenes pasūta pie bāra aliņus un viena no viņām pienāk pie mums.
-Vai drīkst te apsēsties?
-Jā, protams
-(draudzene)...
-
4 domasIespraud domu
- 1/3/14 11:37 am
- The weirdest thing about life is that you get old and you don't realize it.
One day you're the kid in state college sitting next to the middle aged woman, while she studiously scribbles notes and raises her hand a million times. She clucks when the kid next to her smells like pot and just doesn't understand why kids cut class when their parents are paying so much for college. And, you know she's going home to her boring like in some suburban house like the one you just escaped and secretly hate her for it, for being boring, for looking and acting like a mom invading your college space.
And then you forget her the next semester, and live your life, doing your drugs and experimenting sexually and then you graduate and move on to the next phase of your life. You love your freedom and your new urban neighborhood and your friends, and you love traveling and you don't want to be tied down. But then you're 30 and all of your friends are married and you go to Antigua alone that year, feeling pathetic, you're getting invitations to baby showers and suddenly you get a little tired of coming home to just your cat, oh it's such a cliche but why work so hard and have no one really, just your parents at holidays, your old bedroom.
So you begin in earnest to really find a partner, really work on it this time, no more getting bored or giving him the heave ho over the little things. And, then there he is, and he's perfect and you love him and it's right this time. And one day you're sitting at a table signing your mortgage paperwork and thinking about the little surprise you have to tell him, that it's good you got the house with the extra bedroom. And maybe it's something about the hormones or the fact your suddenly responsible for another person's life that you begin to think about your own body and it's mortality and all of the stupid risky things you did with it, like that random guy in the bathroom one time I mean who does that?
And then you're 45 and your mother is dying, just like that. All of your life she was there and soon she won't be and your Dad is a little dotty since his stroke and who is going to look after him? You've been up your third consecutive night with your third consecutive child who have been passing the same stomach virus around, checking to make sure he's hydrated. You can't keep running back and forth to the city to work but one paycheck isn't enough, you could get another degree in something a little more flexible, maybe something you could do from home so you could keep an eye on your Dad and your kids, soon they will be teenagers and you know how you were at 15, the shit you pulled and thinking back how anything could have happened to you, maybe they need some supervision.
So you sit in a classroom with a bunch of children who are not much older than your oldest, and you wonder if you were ever that young? Their outlook is constructed on so little bit of life experience and they're so full of themselves their hormones, and they don't think anything ever bad can happen. You look at their smooth skin and marvel that beards are in style (beards!) and notice they have a cadence in their voice that is a little different from yours, a generational accent almost. Do your kids speak like that? You try to remember a phrase to ask them to repeat later. And the professor is talking about budget reform and its implications on social policy, and you listen to them form their opinions, incredulous but bemused. It is almost cute. Have any of them tried to purchase the family's groceries, or paid a property tax bill, or sought health care for a feverish five year old with no insurance?
And suddenly you remember the plump middle aged woman in college with the dated hair and the wrinkles around her mouth scribbling notes and raising her hand. And, inside you laugh, hysterically until you cry because you've become her, you've become the annoying Mom lady and suddenly you know how to troll an entire classroom of 18 year olds.
As a mother, I disagree...
ņemts no
http://www.reddit.com/r/funny/comments/1seqwk/nothing_good_ever_does/cdx25yc
-
2 domasIespraud domu
- 11/25/13 05:07 pm
- Nine inch nails biļete maksā 43.40 EUR, ja pērk no viņu saita http://tour.nin.com/, es laikam tomēr neiešu.
-
1 domaIespraud domu
- 10/10/13 09:05 am
- http://flavorwire.com/419194/the-50-scariest-books-of-all-time/view-all/
ooh, with what to begin?
Palasīju rekomendācijas, laikam jāsāk ar house of leaves, izskatās inčīga. Es it kā gribēju visbailīgāko, bet house of leaves izskatās pārāk inčīga, lai viņu ignorētu. Kaut kā pagrūti vienīgi tērēt naudu - 14 dolāri amazonē. I mean, man daudz labāk patiktu, ja es varētu nokačāt .pdf failu un aizskaitīt uz autora kontu tos 14 dolārus, jo citādi viņš no tās cenas saņem... cik - 2 dolārus?
Man joprojām to-read listē ir "Malazan book of the fallen", bet tik drīz pēc "a song of ice and fire" negribas sākt otru megastāstu.
-
2 domasIespraud domu
- 7/14/13 12:44 am
- Jāsāk pierakstīt kas man te aiz loga notiek, vakar bija dzirdama interesanta sarunas daļa
- (...) galvenais dirst iemācīties..
- bļe, es esmu bijis Saldus novada divkārtējais čempions (...)
(...) sākumā nebija dzirdams, jo viņi tuvojās, un beigās - jo gāja prom. Ļoti žēl, ka nedzirdēju, kurš no visiem Saldus novada divkārtējiem čempioniem gāja garām.
-
8 domasIespraud domu
- 6/20/13 10:57 pm
- Es tagad sēžu un rakstu disku ar latviešu vecajām dziesmām un klausos visas pēc kārtas. Viņas tomēr ir tik sasodīti stilīgas, teiksim Riču raču dziesmiņa. Un tā ir tikai viena no desmitiem stilīgo gabalu.
-
0 domasIespraud domu
- 6/17/13 05:54 pm
- Mūsdienu dzīvesstils un vispār latviešu mentalitāte mani ir novedusi pie tā, ka es aizvien lielāku vērību sāku pievērst nevis tam, kas tiek pateikts, bet kas tiek noklusēts. Tas nav pārāk vienkārši un tev ir jābūt pārliecinātam par to, vai tas ko tu "dzirdi" no noklusētā tiešām ir pateikts, vai nav. Parasti gan to var izdomāt un loģiski pamatot.
Un pavisam jocīgi ir tie momenti, kuros tev šķiet, ka tu klusējot nodod mesidžu, bet tas netiek uztverts. Man ir viens kolēģis, kurš tādas lietas vienkārši netver un nereģistrē. Viņš var mierīgi iejaukties divu citu cilvēku sarunā, ja viņš to dzird un viņam ir jebkas sakāms. Un sarunā iesaistītie cilvēki var pilnībā ignorēt viņu ar skatienu un turpināt sarunu, bet viņš joprojām uzskata, ka ir sarunas sastāvdaļa. Un brīžiem tev gribas sākt dusmoties, ķipa "Kā to var nesaprast?". Un tad tu ar viņu parunā, pavaicā - kāpēc tu tā dari, saproti, ka viņš gribējis kā labāk, tikai sanācis - kā parasti. Tikai par visām lietām tā neparunāsi un tā nu tas nabags sēž neviena nesaprasts un vairāki cilvēki uz viņu dusmojas par viņa iejaukšanos sarunā, bet viņš iejaucas, jo grib palīdzēt, jo viņš zina kaut ko, kas ir pavaicāts. Rezultātā tu vari vai nu just viņam līdzi un skatīties ar skumjām, vai nodirst aiz muguras katru reizi, kad viņš tavā vietā pabeidz kādu teikumu, vai atbild uz jautājumu, kas domāts tev. Savukārt es šo risinu tāpat kā visas problēmas savā dzīvē - es par to pasmejos.
p.s.
un vēl es aktīvi sekoju līdzi http://dabasdati.lv/lv/eagles/webcam2/
-
2 domasIespraud domu
