- 10/15/23 10:41 am
- Vakar gāju pa ielu un domāju, nez kā būtu iet plikam pa ielu. Un tad es sapratu, ka konkrētās situācijās uz ielas atrasties bez telefona, ir būt plikākam, nekā staigāt ar pliku krānu, bet ar telefonu rokā. Es Lisabonā pagājušajā gadā atstāju telefonu taksī un, kad viņš brauca prom, es vēl naivi domāju, ka esmu ielicis to citā kabatā. Kad taksis bija nesasniedzamā attālumā un es sapratu, ka telefons palicis tur, mani pārņēma viegla panika, jo es sapratu, ka es pēkšņi nevaru izdarīt neko. Nevaru ar taksi aizbraukt uz ~20km tālo viesnīcu, nevaru piezvanīt kolēģiem un pateikt, kur es esmu, nevaru parādīt boarding pass lidostā (nevaru arī to izprintēt, jo e-pasts ir telefonā), nevaru izmantot elektroskūteri, kas ir turpat blakām un nevaru apskatīties kartē, kur es esmu. Tik savāda sajūta. Tajā brīdī labāk būtu bijis pliks, bet ar telefonu, gan jau pateiktu, ka drēbes kāds nospēra, kamēr peldējos okeānā un kaut kur nopirktu jaunas.
Es esmu nedaudz savāds kaut kādā ziņā. No vienas puses es nelabprāt runāju ar cilvēkiem, man lielākoties nav nekāda interese dibināt jaunus kontaktus, vai iesaistīties sarunās. Tajā pašā laikā, kad to vajag, es bez jebkādām problēmām varu runāt un uzrunāt jebkuru par jebkuru tēmu, vajag tikai iemeslu. Šajā sakarā man bija interesants novērojums spēlējot tenisu. Es strādāju no mājām un kolēģus un klientus nesatieku vispār. Līdz ar to man, kuram vienmēr ir kaitinājis, ka mani ofisā kāds traucē strādāt ar smalltalku, brīdī, kad kontakts ar citiem cilvēkiem ir nulle, tīri vai nedaudz gribas ar kādu parunāt. Tas ir interesanti, tāpēc, ka es agrāk nekad tā neesmu darījis, cilvēki parasti pirmie runāja ar mani un komunikācija vienmēr bija pietiekami daudz, lai es parasti klusētu un neuzsāktu sarunu. Tā klusēšana vispār ir baigā fīča, agrāk darbā daži no manis nedaudz raustījās, jo domāja, ka es esmu baigi nopietnais. Nu, profesionāli jau esmu, bet saziņā ar cilvēkiem - nē, bet to jau nezina, ja ar mani nav runāts.
Lai nu kā, bet taksis vēl nebija pilnībā nozudis no redzesloka, kad es jau gāju pie tuvākajiem cilvēkiem un vaicāju vai viņiem ir Uber aplikācija. Pirmajiem trim, četriem nebija, bet tad es pamanīju čali ap 30, kas sēdēja uz betona apmales un izskatījās ~skrējēja drēbēs. Pavaicāju viņam, viņš teica, ka ir, bet nav īsti izmantojis. Es paskaidroju savu problēmu un pavaicāju, vai viņš man nevarētu palīdzēt sazināties ar Uber supportu. Viņš teica "jā, protams" un tad mēs pavadījām aptuveni minūtes 40 mēģinot saprast kā to izdarīt. Jo ilgāk vilkās minūtes, jo lielāks man bija stresa līmenis, jo es zināju, ka samazinās iespēja jebkad vēl redzēt manu skaisto telefonu ar brīnišķīgo kameru. Izrādās, ka ar Uber supportu nevar sazināties, toties pa ceļam es nejauši uz viņa aifouna, ko nemāku lietot, uztaisīju kustību, kas vienā logā savelk visus aktīvos logus (es laikam gribēju pāriet no Uber aplikācijas uz Safari), no kuriem viens bija ar erotisku raksturu. Ņemot vērā manu spēju 0.1s laikā ieraudzīt svarīgāko uz ekrāna, kas ir tikko parādījies, es ātri nospiedu atpakaļ uz kaut ko un devu telefonu viņam un palūdzu izdarīt, ko man vajadzēja. Mēs sākām gūglēt vienkārši "atstāts telefons Uberā" un nonācām līdz vajadzīgajam.
Taksists pēc laika, kas man likās, kā mūžība, bet īstenībā bija mazāk par 10 minūtēm, mums atzvanīja un maģiskā kārtā telefons nebija nopizģīts, lai gan viņš bija vedis vēl 2 klientus. Viņš neizklausījās priecīgs, ka telefons ir jāved man, bet tāpat bija ļoti pieklājīgs, atveda man telefonu, es viņam ieliku lielāko tip, ko var ielikt (laikam 10 eiro, ja varētu, būtu ielicis 30, es biju svētlaimē) un kamēr viņš brauca pie mums, kavēju laiku, čalojot ar savu glābēju. Viņš izrādījās no Vācijas, kurš vai nu bija komandējumā, vai dzīvoja te neilgu laiku, bet bija vienkārši iznācis paskriet gar okeānu, gar kuru es biju plānojis pastaigāties. Es jutos nenormāli pateicīgs viņam, bet viņš teica "Don't mention it" un es pateicu paldies kādas 30 reizes un devos tālāk. Tikšanos uz kaut kāda mājas jumta Lisabonas centrā, kur ir stilīgs barčiks, es jau nedaudz kavēju, tāpēc skaistā pastaiga gar okeānu vairs nebija iespējama un izsaucis nākamo taksi, es devos uz centru. Telefonu sažņaudzis rokā, protams. Bārs bija foršs, pārbāzts ar cilvēkiem, tika mētāti joki, kuros iederējās arī mans stāsts par atstāto telefonu taksī. - 1 domaIespraud domu
- 10/15/23 09:52 pm
-
Forši, ka tā!
Es Polijā otrajā vai trešajā brauciena dienā ielecu baseinā ar telefonu peldbiksēs. Sievai jau tel protams bija, bet šausmīgi traucēja dzīvi - no nezināšanas, cik naudas ir kurā kontā, līdz zvanam Polijas vilcienu operatora helpline, lai nebūtu jāpērk jaunas biļetes Krakovas-Varšavas vilcienam u.t.t. - Sper laukā
