Postpadomju sfērā par “fašismu” tradicionāli pieņemts dēvēt to, kas nepatīk, t.i. šis jēdziens no padomju laikiem ir iegājies kā lamuvārds. Taču “fašisms” un “nacisms” ir konkrēti valsts ideoloģijas un iekārtas apzīmējumi, tāpēc ir jāzina, ko tā var dēvēt.

Abas šīs ideoloģijas ir autoritāras un totalitāras pēc būtības. Galvenās pazīmes: harismātiska vadoņa kults, valsts diktāts ekonomikā, savas valsts kā īpaša vēsturiska mantojuma retrospektīvs redzējums, sava pasaules skatījuma pasniegšana par tradicionālu, parlamentārisma un liberālisma noliegums, sabiedrības militarizācija un valsts nacionālisms (politiskais vai etniskais šovinisms). Abos režīmos valsts iedzīvotāji nav vis pilsoņi, kas līdzdarbojas, bet pavalstnieki, kas paklausa.

Pamatatšķīrība ir attiecībās starp valsts varu un iedzīvotājiem. Fašismā "valsts veido nāciju", bet nacismā "nācija veido valsti". Tāpēc fašisms vēsturiski realizējas polietniskajās valstīs, bet nacisms - mononacionālās valstīs.

Pirmo reizi izglītībā valsts centralizētais eksāmens (VCE) parādījās Francijā 1960 gadu vidū. Proti, pēc dekolonizācijas daudzi bijušo koloniju iedzīvotāji nevis vēlējās realizēt valstsgribu un būvēt savu nacionālo laimes zemi, bet gan masveidā devās uz bijušo metropoli. Gūzma imigrantu bērnu, kuri vēlējās visu, tikai ne mācīties, pārpildīja valsts skolas un radās dilemma, proti, vai nu izlaist no skolām masu jauniešu ar apliecību par skolas apmeklēšanu, vai samazināt pamatizglītības standarta prasības. Izvēlējās otro, t.i. maksimāli novienkāršot gala eksāmenu sistēmu. Jauno sistēmu veidoja testu virkne, kas ļāva valsts centralizēto eksāmenu nokārtot sekmīgi, pat nezinot vielu, bet nejauši uzminot nepieciešamo procentu pareizo atbilžu. Diemžēl autohtonie franči, kas pieraduši dumpoties un iziet ielās arī mazāku iemeslu dēļ, izgāja ielās, pieprasot saviem bērniem izglītību, nevis papīru, tāpēc pēc trim gadiem VCE atcēla.

Toties to par labu atzina ASV, kur izsenis bija problēmas ar zināmas iedzīvotāju daļas kaut minimālu izglītošanu. Tēma plaši apspēlēta literatūrā un kino - gandrīz ikviens redzējis kaut fragmentus no Holivudas B kategorijas filmām, kur skolēni danco pa galdiem un met ar krēsliem skolotājam (viena no pirmajām Čaka Norisa kinolomām ir, kur viņš ierodas kā jaunais skolotājs "tautas" skolā, jo tikai karatē čempions ar to bandarlogu bandu var tikt galā). VCE attaisnoja sevi gan finansiālajā ziņā, gan nodrošinot formālo izglītību, un sistēma nostiprinājās. Tie, kas vaimanāja, ka šāda pieeja aptur loģiskās un kritiskās domāšanas, kā arī jaunrades attīstību jauniešos, orientējot tos tikai uz mehāniskām atbildēm, tie varēja savas atvases sūtīt privātskolās, vai meklēt skolu, kur konkrētā štata valdība devusi lielāku brīvību muļķu atsijāšanai (un tās patiesi ir kvalitatīvas skolas). Attiecīgi, universitātes šī centralizētā testu eksāmena rezultātus vispār neņem vērā, bet raugās, kādas bijušas atzīmes vidusskolā visos gados.

Aber tā kā ASV ir paraugs it daudziem, uz VCE sāka masveidā pāriet trešās pasaules valstis, kurās problēma ar kaut cik kvalitatīvas masu izglītības nodrošināšanu bija neatrisināma. Tālākais ceļš ir VCE uzlabošana, mazinot testa daļu un palielinot domājamo daļu, taču nepārspīlējot - lai vilks paēdis, kaza dzīva, un ganiņam kapakmens. Bet labai izglītībai... tai, sāk šķist, pēc kāda laika būs vien privātskolas, kur jāmācās, nevis testiņus jākārto.

Bet var jau būt, ka no tā nekā nesaprotu un kļūdos.