Pļāpājot ar skolēniem par to, kāpēc šie nevēlas mācīties, lai palielinātu savu konkurētspēju. Jaunieši man izskaidroja, ka nekādas konkurences vairs neesot, tāpēc zināšanas esot vērtīgas tikai tiem, kam tās ir hobijs.

Nu jau gadus 10 rit process, ka visas problēmas Rietumos tiek atrisinātas ar naudu, ko drukā pēc vajadzības. Rezultātā naudas ir vairāk, nekā jebkad, un lielākā problēma ir tā, ka nav īsti kur to investēt. Vienlaikus praktiski zudušas divas parādības. Pirmā ir "bankrots" - strādā vai nestrādā, kompānija neizbēgami paliks virs ūdens. Īpašnieks neriskē ar savu (SIA: sabiedrība ar ierobežotu atbildību) - nesanāk liet sveces, cepšu kūkas. Otrā ir "efektivitāte", proti, nav jēgas iespringt, jo sk. 1. punktu — naudas pietiks visiem.

Tad nāca kovida panika. Tad tā beidzās. - un sākās postkovida krīze, kurai it kā vajadzētu visu salikt pa vietām un likvidēt uz liekās naudas barotnes saaugušās parazītpiepju plantācijas. Diezgan daudzi uzskatīja, ka, lūk, tagad visi redzēs, kurš prot strādāt un kurš nē. Tas nenotiek. Jo mēs dzīvojam pārpilnības laikmetā, kas sākās kur iepriekšējās tūkstošgades beigās un turpinās joprojām.

Materiālās problēmas atrisinājušas Ķīnas megafabrikas un modernā lauksaimniecība. Pēdējo 40 gadu laikā iedzīvotāju īpatsvars aiz nabadzības sliekšņa ir samazinājies piecas reizes. Piecas reizes, Karl! Tas nozīmē, ka pat minimālu rezultātu sasniegšanai vairs nav jāiespringst. Mājokli, pajumti, izklaidi šobrīd var iegūt bez īpašām problēmām, bez ilgstošas apmācības un spriedzes darbā. Cilvēkam plēsties darbā nav īpašas jēgas. Nav izaugsmes iespēju un ir vēlme pēc lielāka? Kāp lidmašīnā un emigrē kur labāk. Nē? Mājās arī tu uz visu sev un bērniem tā vai citādi nopelnīsi. Nebūsi bagāts, bet dzīvot varēsi. Startapojies, influencējies un prasi lielāku telpu, vairāk brīva laika un naudas. Spānijā augstskolu absolventu vidū pašas pieprasītākās prfesijas esot sētnieka un atkritumu izvedēja amats - pastrādā 2h un visa diena tev brīva. Var cīnīties par dabas aizsardzību, pret ļaunajiem kapitālistiem utt.

Tas pats attiecas uz uzņēmumiem. Vairs nav konkurences cīņa un nav izaugsmes amoka skrējiens. Nevajag visu laiku sacensties par gabalu pīrāga. Cīņa beigusies. Peļņu banāli nav kur likt. Jau tagad lielākā daļa lielo kompāniju investē nevis jaunās tehnoloģijās, nekustamajos īpašumos un tā tālāk, bet gan savu akciju atpirkšanā vai vienkārši tur brīvu naudu. Tai nav pielietojuma. Efektivitāte kļūst bezjēdzīga - ir nevis jāstrādā labāk, bet tikai "jāapgūst fondi".

Jau vairākus gadu desmitus intelektuāļi reflektē par lielu bēdu, proti, Rietumu civilizācijai zudusi ir nākotnes vīzija.

20. gs. Rietumu civilizācija piedāvāja pārējai pasaulei progresu: konkurenci un praktiski neierobežotas indivīda pašrealizācijas iespējas, dinamismu, attīstību, kā arī absolūtu brīvību publiskajā un privātajā telpā, kā rezultāts praksē izpaudās daudz augstākā dzīves līmenī. Tas tika pausts Rietumu pašpozicionēšanās paketē un fascinēja trešās pasaules civilizāciju iedzīvotājus, t.sk. postpadomju sfēras iedzīvotājus, jo kontrastēja ar viņu statusu būt pavalstniekiem, nevis pilsoņiem. Taču līdz ar Rietumu zaudējumu Aukstajā karā, progresa ideja izčākstēja. Nekur publiskajā diskursā nav redzama kāda konkrēta nākotnes vīzija, ir tikai reakcijas uz ārējiem kairinājumiem (Ķīnas ekspansija ekonomikā, reliģiskā fanātisma jaunais vilnis islāma pasaulē, neofašisms un Krievijas agresija Austrumeiropā u.c.) post factum.

Jā, no militārās rūpniecības ienāca jaunu tehnoloģiju vilnis, bet vien kā pagājušā gs. tehniskā progresa trenda paliekas. Toties strauji pieņēma universitātēs patvērumu atradušais marksisms, pārņemot valstu pārvaldes mehānismus (jo kur gan citur darbu radīs marksistisko masu augstskolu absolenti) un radot jaunus trendus, sākot ar kažokzvēru glābšanu, vegānismu un nefosilo enerģijas ieguvi, un beidzot ar melnā rasisma glorificēšanu un atsevišķu sociālo grupu kvotēšanu un priviliģēšanu. Nespējot radīt jaunu paradigmu, taču noraidot iepriekšējo (konkurence un piepūle ir sliktas, hierarhija ir slikta, uzvarēt ir slikti), redzam vēlmi radīt jaunu kārtību, kas diemžēl izpaužas vien bezrezultātu tukšā reflektēšanā, gūzmā ierobežojumu un aizliegumu, kuru skaits pieaug aritmētiskā progresijā. Konkrētas vīzijas un mērķu nav.

T.i. Rietumi uzvarēja Aukstajā karā politiski un ekonomiski, taču sociālisms, cietis sakāvi atklātā pretstāvē, guvis uzvaru no iekšpuses, kur to neviens negaidīja. Un, ja 1972. gada Romas kluba pareģojumi bija margināls kuriozs, kas raisīja smīnu, tad mūsdienās tie pieņem aizvien konkrētākas aprises.