- 35% skolotāju to nepamana, jo nepievērš uzmanību LIZDA ņemtnēm;
- 60% skolotāju sāk pukstēt: aldziņu jau gribētos taisnīgāku, bet ja mēs nestrādāsim, tad bērni izmisumā salēks Daugavā un Latvija ies bojā /dodas ikdienas darbā/;
- 5% skolotāju paliek mājās, dzer sirdsdrapes un hipnotizē e-klases pastu (vai mācību pārzine nav pārāk dusmīga);
- 50% skolasbērnu ar sajūsmas spiedzieniem informē vecākus par negaidīto brīvlaiku, paķer futbola bumbu un dodas baudīt dzīvi pagalmā;
- 50% skolasbērnu dodas uz skolu, lādot vecākus un cerot, ka vismaz paredzēto stundu skolotāji būs tik mīļi un streikos;
- žurnālisti sajūsmā apskraidīs tuvākās skolas un intervēs visus satiktos, jo beidzot ir Aktualitāte, bet Vanaga vismaz dienu būs TV redzama biežāk, nekā sinoptiķi;
- pie Saeimas vai Ministru kabineta ēkas (vidusmēra skolotājs īsti šīs institūcijas neatšķir) sapulcēsies LIZDA vadītais kodols un žēlīgās balsīs katra savā meldiņā dziedās "bēdu manu lielu bēdu";
- iznākušie politiķi kopkorī un katra partija atsevišķi ar ābecēm rokās atbalstīs skolotāju streiku, stāstot, ka ja šos rudenī ievēlēs, tad gan pirmais darbiņš, kas tiks veikts, būs skolu balstīšana;
- LIZDA un politisko spēku pārstāvji vienosies, ka nu tik būs, bet skolotāji steigsies uz skolu, jo bērniņi tak bez šiem noteikti pavisam izmisuši.
/tad nāks citas aktualitātes, vēlēšanas klāt, bet pēc tām jaunais MK neizpratnē raustīs plecus: nauda ir tik, cik ir, laiks ir tik, cik ir, bet ko tur kāds pirms vēlēšanām solījis - tas jaunajai koalīcijai nav saistoši/
P.S.
Streikus jārīko maijā - hiperaktīvās mātes pašas nojauks valdībsmāju, ja būs draudi, ka viņu bērneļi var bez gada liecības palikt.

- Mans vectēvs savu patstāvīgo dzīvi uzsāka pēc 1PK - karā sakropļota kāja, taču dabūja 14 ha zemes. Desmit gadus zemnīcā dzīvoja, līdz mājelīti uzslēja (kredītu līdz 1940. gadam maksāja). Viena sieva pārstrādājusies nomira, nākamajā dienā jaunu ņēma, jo govis kūtī mauro neslauktas. No 8 bērniem 6 sasniedza pilngadību.
- Mans tēvs visu mūžu sitās pa nemīlamiem darbiem (2 augstākās izglītības: krāsotājs REZ), atsakoties no visa, kas pašam svarīgs, jo 4 puikas kā jāpabaro. Jūru pirmo reizi mūžā ieraudzīja 20 gadu vecumā. 15 gadus stāvēja rindā pēc dzīvokļa, tā arī rindu nesagaidīja. Visa dzīve komunālajos dzīvokļos (skat. Lingas "Komunālais blūzs"). Pievērsties sava mūža hobijam - volejbolam, - iegādāties auto un tikt pie sava dzīvokļa spēja vien jau pensijas gados neatkarīgā Latvijā.
- Es strādāju darbu, kas reizē arī hobijs, dzīvoju viens trīsistabu dzīvoklī, taisu klaunādi internetā un esmu laimīgs. Man šajos laikos ir bijusi ļoti interesanta dzīve. Ja ko neesmu īstenojis, tad tikai paša vainas dēļ.
- Mani puikas savos 20+ gados jau apceļojuši puspasaules, katram savs karjeras virziens, un grūtāk ir nevis darīt kaut ko, bet izvēlēties starp visām interesantajām iespējām.

Rezumējums: ar katru paaudzi dzīvojam aizvien labāk, labāk un labāk. Nekad vēl dievzemītē ļaudis nav dzīvojuši tik pārticīgi un tādā komfortā, kā tagad.