No vienas puses, te Latvijā ļaudis nekad nav dzīvojuši tik labi un pārtikuši, kā šobrīd. Tas priecē. No otras puses, es skeptiski raugos nākotnē, jo [nepamatoti?] augstprātīgi šķiet, ka lielākā daļa līdzpilsoņu ir neglābjami tupi...
Mazs piemērs:
Feisbukā lasu teātra režisora Alvja Hermaņa atklāto vēstuli Latvijas valsts prezidentam Levitam, premjerministram Kariņam un aizsardzības ministram Pabrikam: "Kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus, - ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā? Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām, mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā." Komentāros, protams, tauta (baudījusi lielisko veco izglītību) vienojas kopīgā dziesmā un atbalstā.
T.i., dzīvojot savā burbulī, izdomā problēmu un pārmet par tās esamību. Jo painteresēties, tas prasa laiku un smadzenes... Lai gan cienījamajam māksliniekam, pirms izteikties, atliktu vien aiziet līdz tuvākajai Rīgas sabiedriskā transporta pieturai - visnotaļ liela iespēja, ka viņš tur uz soliņa ieraudzītu un varētu paņemt īso instrukciju "ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā".

"(..) Par Dzintarzemi senos laikos sauca Baltijas jūŗas austrumu piekrasti, kur dzīvoja prūši, lībieši, latvieši. Romiešu vēsturnieks Tacits stāsta par dzintara zvejniekiem-aistiem. Zvejnieki un mednieki, zemes un lopu kopēji latviskajā Dzintarzemē ar vācu tirgoņiem iepazinās XII gadsimteņa vidū, nemaz nenojauzdami postu un bēdas, kas nāca viesiem pa pēdām. Tirgoņi un mūki augtin apauga ar šķēpiem, kas cirta un dūra pa labi un kreisi, un miermīlīgais daugavmalnieks nedabūja ne atjēgties, kad viņa draudzīgi izstiepto roku sažņaudza bruņinieka dzelzs cimds. Garlībs Merķelis, XVIII un XIX gadsimteņa vācu tautības rakstnieks, kas dedzīgi cīnījās par pakundzēto Baltijas tautu tiesībām, šos apbruņotos mūkus nosauca par ērmotākiem elles izperinājumiem viņos tumšos laikos. Ordeņa brāļiem bija liela priekšrocība, kas tos atšķīra no parastajiem viduslaiku algotņiem: viņi varēja savus kauna un varas darbus apslēpt ar krusta zīmi. Aiz tās slēpdamies, pirmie Livonijas bīskapi Meinhards, Bertolds un Alberts izlēja asinis straumēm, laupīja un kāva, krāpa un meloja, apkrāpjamiem mīlīgi acīs raudzīdamies.
( ... )