- Uzstādījums arī pie mums tagad ir tāds, ka skolēniem pašiem jānonāk līdz zināšanām, kā interesantā rotaļā. Tāds ir meinstrīms, un tur nu skolotāji neko nevar pretī turēties.
- Kā tas izpaužas?
- Nu tāds hipotētisks piemērs. Iedomājies, klases vidū stāv liels zemes reljefa makets: upe, krasti, pakalni. Stundas tēma ir tiltu un akveduktu būvniecības prasmes Senajā Romā. Ienāk skolotājs, nober kaudzi ar lego klucīšiem: še, ņematies, un pats apsēžas malā. Nedrīkst nekādu lekciju lasīt, kas ir tilti, arkas, iekārtie utt. Pat nedrīksti īsti dot uzdevumu: būvējiet tiltu. Tā ir vecā un sliktā sistēma, kad skolotājs māca. Tagad bērniem pašiem pie zināšanām jānonāk. Tā nu viņi tur rotaļājas, būvē, kas prātā ienāk. Nu visādus ķēmus, ko jāslavē. Varbūt kāds viens attapsies savienot ar klucīšiem abus upes krastus. Ja visu semestri ņemsies, tad uz beigām visi to lieliski darīs, viens no otra noskatījušies. Bet semestrī tak arī citas tēmas, nu tur tirdzniecība, tempļi, svētki.
- Skolotājs sanāk nevis savas nozares speciālists, bet tāds kā koučs?
- Jā. Nevari tak būt nozares speciālists, ja vienlaikus māci dažādus priekšmetus. Es, piemēram, mācu vēsturi un politiku, bet kolēģi, kas māca 3-4 mācību priekšmetus, nav retums.
- Pag, tad sanāk, ka tam skolotājam orķestrim jābūt kā minimums bakalauram vēsturē, bakalauram politoloģijā un vēl kādā zinātnē? Lai gan maģistra grāds būtu vēlamāks, ja strādā arī vidusskolā.
- Nē. Viņš apgūst tikai pedagoģijas pamatus un metodikas, tad pilnīgi vienalga, ko mācīt, var zīmēšanu, var fiziku, var abas vienlaikus.
- Rodas iespaids, ka viss tas jaunais meinstrīms izglītībā ir nevis lai kā labāk pusaudžiem zināšanas dotu, bet gan lai aizvietotu nozaru speciālistus, kas tās speciāli studējuši, ar pāris mēnešu kursus izgājušiem koučiem. Pastāvīgais skolotāju trūkums skolās atrisināts. Bet ja kāds vēlēsies augstskolā tikt, kur ir kādas nebūt prasības, tam domāti privātskolotāji.

Kaut arī aplam nepatīk filmas “par vēsturi”, darbs ir tāds, ka jāzina, kas kur notiek. Paldies Džā, pēdējos gados praktiski visi Holivudas megaprojekti par bruņnešiem finansiāli izgāzušies, tā kā tuvākajā laikā gaidāms patīkams atslābums.
Tā nu noskatījos 2015-2017 gadu britu seriālu “Versaļa” (Versailles) – 3 sezōnas, katrā 10 sērijas. Kā jau redzams no nosaukuma, tas veltīts man sirdij tuvajam, tātad lieliskajam un unikālajam Luijam XIV. Aprakstos stāstīts, ka pirmās sezōnas scenārists Saimons Mirrens visnotaļ rūpīgi piegājis darbam, ieslīgstot pat tādās niansēs, ka praktiski katram varonim ir reāls prototips attiecīgajā laikā, atrasts Versaļas arhīvā. Filmēts pašā Versaļā un daudzās citās Francijas pilīs (tāpēc seriāls skaitās kopražojums ar Franciju), kur lieliski saglabājušies oriģinālie interjeri.
Protams, es neesmu tāds speciālists, lai noteiktu “uz aci”, cik augsti papēži bija modē 1650. un cik 1673. gadā, vai cik platas manžetes, cik īsi svārki utt., taču pat ja kāda apgrēcībiņa ir (piemēram, karalis bez parūkas, jo mati jau jaunībā sāka izkrist) - kopumā vizuāli patiesi sanācis nepierasti precīzs laikmeta atainojums, kas kinematogrāfijā ir liels retums! Respekts!
Vienīgais, ko varu piebilst, ka Versaļas pils celtniecības laikā tajā neviens nedzīvoja (seriālā viss notiek vienā pils spārnā, kamēr pārējie vēl tiek būvēti), taču tas ir piedodams. Trešā sezōna gan galīgi garām. Vizuāli viss saglabājas, taču Endrjū Bampfīlds kā scenārists pilnīgi nav jutis laikmeta garu. Bet var jau būt, ka tā bija menedžeru prasība – izpatikt neizglītotajam skatītāju pūlim, izdomājot mītu par Dzelzs masku, nereālas tautas sacelšanās noskaņas u.c. neomarksistiskus cundurus.
Tā kā mans secinājums: pirmās divas sezōnas var pat skolā rādīt 8. klasei, ja skolotājs galīgi izpumpējies un nerod laiku sagatavot pilnvērtīgu stundu (kam darba apraksts paredz 5 minūtes).