Tālā 1719. gada 4. jūnija rītā Krievijas jūras ministrs, īstens Lielās un Nedalāmās patriots un balsts Ivans Ivanovičs jeb Žans Batists Prevo de Sensaks (Jean Baptist Prévost de Sansac; 1754-1831), Traversē marķīzs, nolēma celt viņa rūpīgi veidotās impērijas kara flotes personālsastāva kaujas garu ar kādas ievērojamas simtgades svinībām, šņabi un uguņošanu. Uz pusdienlaiku ministra kabinetā ieradās aizelsies ministrijas arhīva vadītājs ar putekļainu mapi rokā.
- Atradu! Akurāt pirms simts gadiem spoža Krievijas kara flotes uzvara pār zviedriem pie Sāmsalas 1719. gada 4. jūnijā!
- Magnifique! Cik tō mūs kuģ tur bej?
- Seši līnijkuģi un vēl kaut kādi štrunti, jūsu gaišība!
- Bet tō zvēdr cik bej?
- Viens līnijkuģis un divi štrunti!
- Kauč kā te ar tō mūs varonēb tā pašvak, ne? – marķīzs pakasīja aiz auss. – Kurš tas mūs krēv kuģs tā makten spōž izcēls?
- Lieliski manevrēja un cīnījās “Portsmouth” un “Devonshire”, jūsu gaišība!
- Merde! Atkal tē englender te pēkakājš! Kād vēl mūs kuģ tur bij?
- “Yagudiil”, “Raphaiil”, “Uriil” un “Varahiil”!
Ministrs uzkabināja uz deguna monokli un pats sāka šķirstīt atnestos dokumentus. Pēc brīža atstūma mapi un nopūtās: “Eh, da nafig tō jubileum…”
Kopš tā laika Krievijas kara flote 4. jūnijā neko nesvin.

Nezināju, ka Hermanis Hese pēc izcelsmes vācbaltietis - viņa tēvs Johanness Hese (1847–1916) nācis no Vidzemes igauņu daļas, no Weißenstein (mūsd. Paide), pārcelts darbā uz Vāciju, kur dzimis mazais Ērmanītis. Būtu Heses palikuši Vidzemē, landesvēra rindās būtu vēl viens spožs virsnieks (tur viņi vai katrs otrais ar Dr. grādu bija).