1950 gadu sākumā Francijas Republikas Izglītības ministrijas ierēdņi beidzot izprātoja, ar ko nodarboties. Ja skolēnu mācītiesspējas ietekmēt nekādi nespēja, tad vismaz virtuvi skolā ierēdnis varēja mainīt. Sākās kampaņa pret tautas tradicionālo dzīvesziņu izglītības sistēmā, t.i. glāzi vīna pie pusdienām.

1954. gadā tika pieņemts lēmums katram skolēnam pusdienās par velti dot glāzi piena un cukura graudu, ja šis nedzers vīnu. Valdība jau pūta uzvaras fanfaras, jo pēc viņu ieskatiem visi kinderi metīsies uz cukuru kā mušas. Taču kā parasti pedagoģijā, teorija praksē nestrādāja – skolēni deva priekšroku senču kultūras vērtībām.

Tad nu sabiedrības modernizētājiem nācās mest demokrātijas teātri pie malas un pāriet uz administratīvajiem aizliegumiem un sodiem. 1956. gadā tika pieņemts MK rīkojums aizliegt pusdienu vīnu sākumskolās un pamatskolās.

Taču francūži ir brīva nācija, kurai cīņa pret brīvības ierobežotājiem asinīs.

Ak nedodat skolas ēdnīcā bērniem iedzert? Gādīgie vecāki līdz ar brokastu maizītēm sāka likt mugursomās pudelīti vīna, sidra vai alus (atkarībā no reģiona). Ak neļausiet dzert līdzi paņemto? Izvadot atvasi uz skolu dosim izdzert glāzi vectētiņa raudzējuma. Rezultātā skolēni uz skolu gāja visai jautrā prātā, taču pirmajās stundās neizrādīja pārlieku lielu centību (tas gan nav rādītājs, jo arī zemēs, kurās uzvarējis puritānisms, skolēni no rītiem neizceļas ar lielu kāri mācīties). Nu un draudziņi no vecākajām klasēm centās dalīties, jo skolā tak māca par darbošanos komandā un savstarpēju palīdzēšanu.

Punktu karā “tauta vs valdība” pielika jaunievēlētais prezidents Fransuā Miterāns un tā komandas biedrs izglītības ministrs Alēns Savarī 1981. gadā, izdodot rīkojumu par vīna aizliegšanu arī vidusskolās.

Skolu ēdnīcā gan vīns palika, jo tādu absurdu kā liegt skolotājam nomierināt nervus ar glāzi laba bordō pēc kontaktstundas sestajā klasē… tik stulbs neviens ministrs nebija, kaut ministriem tādiem jābūt pēc definīcijas.

Taču mājās francūži dzēra, dzer un dzers. Jo uzskata to par dabisku lietu. Tikai atšķirībā no puritāņu zemēm – nepiedzeras, nelien kauties un nevārtās novēmušies grāvī.

Jauns solis augstajā #modernā_māksla un #kultūra attīstībā. Gleznotājs Salvatore Garū (Salvatore Garau, Itālija) radījis šedevru – neredzamo skulptūru “Es esmu” (I am). Kritiķu un mākslas zinātnieku augsti novērtēta, tā pārdota izsoļu nama Art-Rite akcijā par nieka 15 000 eur. Domājams, ar laiku mākslas darba vērtība tikai pieaugs.
Nepilngadīgajiem ieeja izsoļu namā ieeja tika liegta (tiem allažiņ niezējusi mēle kā izteikties par karaļa jauno tērpu).

https://www.italy24news.com/local/58629.html?fbclid=IwAR2RI1MKWiTlRKBqqOf-hHsePCSwXGHATn48SzIi4VQVm4-9BvPAovHCALc

Interesanti, vai VKKF man iedotu naudiņu par kādiem pārdesmit neredzamiem plakātiem? Varu būt šajā ziņā ļoti ražīgs. ;)

P.S.
Vai mākslas zinātniekiem nebūtu laiks izdomāt jaunu nosaukumu tam, ko par “mākslu” dēvēja pirms gadiem 100? Citādi skolas bērniem rodas kognitīvā disonanse. Skolā viņiem stāsta, ka māksla esot kaut kādi Rembranti, Monē, Grosvaldi un Kandinski, aber ja jaunietis no inteliģentas ģimenes un apmeklē mūsdienu mākslas centrus, tad tur redzams absolūti kas cits. Vajadzētu pasaudzēt pusaudžu nenobriedušos prātus!

Tālā 1495. gada 1. jūnija rītā brālis Joans pamodās vēl pirms kapelas zvana skaņām. Šķita, ka aiz celles loga visa apkaime sanākusi svinēt starptautisko bērna prātā nonākušo aizsardzības dienu.

Abats, uzrāpies uz strūklakas pagalma vidū, pilnā balsī skandēja Vergīliju. Kambartēvs ar kaunīgu smīniņu sejā tenterēja garām, neveiksmīgi cenšoties paslēpt zem habitas spirinošos zoslēnu. Priors, koka tupelēm dimdinot, rokas izplētis skrēja pakaļ kora zēniem, kas no viņa spruka uz visām pusēm kā zvirbuļi no vanaga. Vairāki brāļi vāļājās novēmušies staļļa priekšā pakaišos un mēslos, nesakarīgi īdot un mēģinot piesvempties četrrāpus. Tēvs dārznieks streipuļojošā gaitā mācīja mācekļiem dejot džigu, bet brālis Fudidiuss ar nīlzirga cienīgu grāciju kārpijās uz jumta kores dakstiņiem, grēcīgi skaļi lamājoties gēlu mēlē un latīniski zvērot beidzot noķert un nožmiegt vārnu, kas viņam jau gadiem traucējot sasniegt svētumu…

Ar ūdens šalti dabūjis pie komunikācijas novicu Ignoraciusu, kurš saldi snauda pie celles durvīm, Joans guva nojausmu, kas noticis. Laipodams starp gulošajiem, sēdošajiem un streipuļojošajiem brāļiem, viņš nonāca saimniecības spārnā, kur uzskaites grāmatā izlasīja: “Brālis Joans Kors iztvaicējis Skotijas karalistē pirmo mucu viskija”.

Mūks, saķēris galvu apsēdās uz beņķa, tukšu skatienu raugoties notiekošajā. Atjēdzās tikai tad, kad klostera runcis Plutuss sāka trīties gar stilbiem ņaudot, ka laiks tā kā būtu paēst. Brālis Joans iebēra tam bļodiņā vakar izgudroto kārumu, pie sevis rūgti bubinot: “Whiskas, analfabētu bars! Whiskas, nevis whisky! Kaķītim neko tvaicēt nevajadzēja!”