Esmu iemācījies dzīvē neuztraukties par to, ko nevaru nekādi ietekmēt. Attieksmē uz to koronu esmu izdarījis visu iespējamo: pensiju pārrakstīju mantojumā dēlam, rokas mazgāju, uz saviesīgiem pasākumiem nestaigāju. Uz tālāko raugos fatāli - kā būs, tā būs. Atlikušo atvēlēto laiku veltu nevis dalībai masu histērijas dance macabre, bet gan tam, kas interesē. Jāsaka kā savulaik Preiļu priesterim sprediķī: "Cara laikus puordzeivuojuom, vuocu i krīvu laikus puordzeivuojuom, i tū ļutaru vaļdeišonu Reigā ari puordzeivuosim!". 😎

Arī cilvēces liktenis ne pārāk uztrauc - kaite nav diez ko lipīga, taču neārstējama (tāpēc mediķu satraukums), - tā kā tur pārdesmit tūkstoši uz esošajiem 8 miljardiem ir piliens jūrjā. Ik dienu autoavārijās un no krītošiem kokosriekstiem mirst krietni lielāks skaits ļaužu.

Bet tas, ka kopējā uztraukumā daudzviet tiek apstādinātas veselas rūpniecības nozares un ļaužu pārvietošanās, lūk tas gan dara tramīgu. Protams, laba iecere (ja uz mēnesi vienkārši 100% visu nostopētu, nogaidītu karantīnas laiku un atsāktu darbu, tas manuprāt būtu prātīgāk, nekā vieni aptur darbu, citi turpina). Taču rezultātā, aizdomas, tas smagi ķers tirdzniecības loģistiku... Tb var izrādīties, ka tie, kas intuitīvā panikā vairumā iepirkuši makaronus, būs ieguvēji. No otras puses ir cerība, ka globālās tirdzniecības mašinērija ir pārāk inerta, un gluži bez maizes riecientiņa nepaliksim.

Traģikomiska šķiet IzM izsludinātā karantīna mācību iestādēs. Proti, skolēni skolu neapmeklē. Visnotaļ saprātīgi (kaut vecākiem apgrūtinoši). Taču skolotājiem obligāti jānāk uz skolu. Pie tam nevis jānolien savos kabinetos smurfus spēlēt un gaidīt darba dienas beigas, lai ietu mājās strādāt (tb gatavot materiālu nākamajam ceturksnim), bet gan ik dienu jāsanāk kopā metodisko komisiju sēdēs, un vēlams ik pārdienas visam kolektīvam jāpulcējas konferenču telpā uz kārtējo sapulci. Jo katram ierēdnim skaidrs, ka 200 cilvēkiem nevajadzētu usēt, taču ja vienā telpā sanāk 70-100, tad neviens nevienu nekādi nevar aplipināt un karantīna plaukst. :)

UPD: Augstie kungi attapās, ka nav fenšujs.

Jau labu laiku, vērojot ļaudis apkārt (un sevi tai skaitā), neliek mierā doma par infantīlismu.

Infantīlisms nav tad, kad pieaudzis vīrietis valkā kedas un datorā spēlē tanciņus, vai nobriedusi sieviete nokrāso ugunīgu matu ērkuli un uzvelk rōzā maiķīti ar uzrakstu FCUK.

Infantīlisms ir tad, kad cilvēkam eksistē tikai ieplānotas viņa rīcības sekas, bet pie visām neieplānotajām ir vainīgs kāds cits: vāze nokrita pati; stulbie cilvēki vienmēr grūstās, kaut es mierīgi stāvu autobusa durvju ejā; idiota priekšnieka dēļ uzņēmumam nav peļņas; pie krīzes vainīga valdība utt. Visai populāri ir piesaukt hotentotu ētiku un dubultstandartus, lai gan, manuprāt, to neesamība ir vēl sliktāka.

Dubultstandarti piemīt pieaugušam cilvēkam. Pieaudzis hotentots, protams uzskata, ka ja viņš nozog govi no zulusu ganībām, tad tas ir labs darbs, bet kad zulusi nozog viņa govi, tad tā ir cūcība. Taču kur sirds dziļumos viņš nojauš, ka nejaukajiem zulusiem šai gadījumā varētu būt diametrāli pretējs viedoklis. Un te rodas telpa ja ne dialogam, tad vismaz dūru izvicināšanai.

Savukārt infantīls hotentots uzskata, ka zulusi nav ar viņu vienās domās sava stulbuma vai ļaunprātības dēļ, bet ja zulusi nāktu pie prāta un sāktu domāt pareizi, tad šiem nāktos atzīt, ka taisnība ir hotentotam. Te nav dubultstandartu, tikai viens. Dialogs nav iespējams.