Pazemes pāreja pie Rīgas dzelzceļa stacijas. Pusaudzis spēlē vijoli. Priekšā uz grīdas noliktajā futlārī sauja sīknaudas. Čīgā briesmīgi un nesakarīgi, situāciju kaut cik glābj vien līdzi paņemtais ritma atskaņotājs.
Garām iet impozanti tērpies 40gadnieks, apstājas, pavēro puišeli un saka:
- Āāā… Kaut kur tevi esmu redzējis… Bērziņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas skola, stundu kavēšana, vijoles vietā rokā kendama, nepildīti mājasdarbi, mūžīgie vasaras darbi… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksi, jā… Un kā tu spēlē! Dod man instrumentu. Redzi, rokai jākustās šādi, līgani un te…
Vīrietis pārskaņo stīgu un sāk spēlēt jau ko klausāmāku – pamazām aizraujas un jau aizmirst savu neveiksmīgo skolēnu.
Garām iet jau iesirms sešdesmitgadnieks, portfelīti padusē. Apstājas, mirkli pavēro vijolnieku un saka:
- Āāā… Kaut kur jūs esmu redzējis… Ozoliņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas akadēmija, lekciju kavēšana, skraidīšana pakaļ skuķiem, semināru neapmeklēšana, eksāmenu atkārtota likšana… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksiet, jā… Te būs jums eiro – vairāk šāda, kā lai to politkorektāk pateikt, spēle nav vērta…
Filmas beigas.

Godātā tiesa! – pērkondimdošā balsī klātesošos uzrunāja prokurors. – Mums visiem nupat bija tā nelaime uzklausīt apsūdzēta liekuļošanu un apgalvojumus, ka viņš savā patvaļā esot rīkojies, labestības un gaismas ideālu vadīts, sabiedriskā labuma un taisnīguma vārdā, utt., ut.jpr. Kurš vispār šo cilvēku iesvētījis bruņinieka kārtā?! Kurš par to atbildīgs? Šis “bruņinieks” nodevīgi uzklupa cietušajam, kurš neko tādu negaidīja, un paspēja, pirms iejaucās likumbijīgi pilsoņi, tam nocirst vienu galvu, bet abām pārējām sagādāt neizdzēšamu morālu traumu! Un kāds tam attaisnojums? “Drakons nolaupījis princesi” – ha!, - “drakons plosījis zemniekus, mājlopus un dedzinājis labības laukus” – ha-ha! Vai tiešām kāds spēj noticēt, ka tādēļ apsūdzētais uzbrucis cietušajam? Nē, nē un vēlreiz nē! Mums visiem skaidrs, ka motīvs bijis pavisam cits, ka savā fanātiskajā naiad viņš vēlējās nogalināt drakonu tikai tāpēc, ka… tikai tāpēc, ka tas ir MELNS! Viss liecina par to, ka bruņiniekam bija pilnīgi vienalga, vai drakons ir paveicis ko nosodāmu, vai arī šķīsts kā maza bērna asara. Uz kāda pamata aizstāvība te cenšas demonizēt cietušo? No kurienes rautas visas šīs šausminošās un neslēpti safabricētās apsūdzības virknē noziegumu? Jā, drakons nav nekāds eņģelis. Pieļauju, ka kādreiz varbūt kādu tomēr ir aprijis. Taču ne jau par to mēs šodien te spriežam! Konkrētajā gadījumā melnā drakona vienīgā vaina, ka viņš pagadījās ceļā gaismas bruņiniekam, un krita par upuri tā ksenofobijai. Var kāds teikt, ka jā, princesi tomēr nolaupīja. Taču jautājums ir, kāpēc? Es atbildēšu! Tas guži vienkārši bija pārpratums. Drakonam tā princese bija nepieciešama kā zaķim piektā kāja – viņš gluži vienkārši pārskatījās, krēslā noturēja to skuķi par princi. Pati vainīga, nevajag bikses valkāt!
- Vispār jau es esmu gejs, - ar repliku iejaucās drakona kreisā galva.
- Pie tam ar garīgiem traucējumiem un īpašām vajadzībām, - piemetināja labā (bijusī vidējā), - Man ir personības dalīšanās. Bija lielāka, trīsdaļīga, pirms šis te… ar zobinu… uzklupa.
- Nu paši redzat, godātā tiesa!, - patētiski noplātīja rokas prokurors, - redzat, cik zemu kritis un degradējies ir apsūdzētais! Nepietiek ar to, ka viņš ir rasists un homofobs, tak vēl arī vardarbis, agresors ar zobenu! Man… man te pat nav vairs ko piebilst. Trūkst vārdu, godājamā tiesa, trūkst vārdu. Tik vien varu lūgt, lai spriežat taisnu un bezkaislīgu tiesu!

© bormor