- Interesanti, ka neviens filosofs nav bijis dendijs.
- Nu nevispārināsim. Par hellēņiem mēs tomēr nezinām nekā. Visnotaļ iespējams, ka Platōns špacierēja rūpīgi pomādētām ūsām, tērpies krāšņā no Austrumiem importētā stīmpanku zīda kimono. Bet tendence uz noplukumu, ko šie par atbrīvošanos no konvencionālisma dažkārt dēvē, vērojama gan. Taču drīzāk tas suns aprakts pašos cilvēkos. Dendijs, kā jau to norāda Hosē Ortega i Gasets, ir dzīvespriecīga personība ar tendenci uz hedonismu, līdz ar er kaifu no dzīves sīkumiem un stila. Savukārt ar filosofiju, tāpat kā ar dzeju un psiholoģiju, tendēti aizrauties ļaudis ar kādām nebūt dvēseles traumām. Nu tie, kas nespēj atrast sevi, cītīgi taustās pa pašrefleksijas tumsu un meklē, bet tā kā Maslova piramīda ir arī viņu pamatu pamats, tad arī ar nepārvaramu vēlmi misionāriski dalīties ar apkārtējiem ar tām nedaudzajām sevis druskām, ko atraduši.

Dzīvoja reiz galvaspilsētā sīkuzņēmējs, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs, kuram piederēja apģērbu un higiēnas preču bodīte. Bizness gāja no rokas, sieva piepelnījās kā istabene, bankā maziņš uzkrājumiņš, un nu jau palēnām kalt plānus par paplašināšanos un bērnu laišanu pasaulē. Vēl viņam piederēja arī dzīvoklis - par nākotni domājot, bija izmantiojis iespēju un ieguldījies nekustamā īpašuma iegādē, - kuru viņš nolēma izīrēt, lai vismaz NĪN un komunālos maksājumus segtu. Diemžēl tieši ar šo dzīvoklīti, kas bija ieplānots kā "drošības spilvens" katram gadījumam, sākās viņa problēmas.

Izīrēja uzņēmējs to kādam jaunam cilvēkam - it kā solīds, strādā "spēka struktūrās" (tātad likuma kalps ar stabiliem ienākumiem), nupat ieradies no provinces. Kā visai drīz izrādījās, tā bija kļūda. Īrnieks, kā lai to tā politkorektāk pateikt, nu nebija pats likumbijīgākais pilsonis šaipus Himalajiem. "Orgānos" iekārtojies par "blatu", pateicoties tēva draudzībai ar ietekmīgiem ļaudīm uzplečos. Izturējās derdzīgi: rupjš, netīrīgs, mēnešiem nemaksāja īri, toties regulāri pļēguroja ar draudziņiem, postīja īpašumu, traucēja kaimiņiem. Nu nelaime, ne īrnieks!

Kad nu saimnieks vairs nevarēja izturēt un sāka uzstājīgāk prasīt, lai īrnieks pilda savus pienākumus, sākās it kā nejaušu nelaimju virkne. Vispirms tika arestēta viņa sieva, kuru apsūdzēja valsts nodevībā. Valsts nodevībā, Karl! Istabeni! Gan veikalā, gan dzīvesvietā notika kratīšana, viss izvandīts, spoguļi sadaudzīti, skaidrā nauda no lādītes pazudusi. Pēc tam arestēja arī pašu uzņēmēju – izmisumā šis aizskrēja pēc palīdzības pie sava uzplečotā īrnieka, taču tas pats viņu arī nodeva dienesta kolēģiem. Un ko domājat? Arī nabaga sīkuzņēmējam "piešuva" valsts nodevību!

Ciešanu mērs bija pilns: apcietinājumā viņu dauzīja, pazemoja, turēja vienā kamerā ar recidīvistiem, kas par viņu augu diennakti ņirgājās, stiepa uz konfrontāciju ar kaut kādu uzplečoto, kas beigu beigās izrādījās ne tas, par ko uzdevās. Pie tam kamēr viņu mērdēja karcerī, tikmēr īrnieks piespieda viņa sievu stāties seksuālos sakaros.
Beigu beigās, izsistiem zobiem un sagrautu veselību palaida vaļā, pirms tam liekot parakstīties par brīvprātīgu sadarbošanos ar izmeklētājiem un kļūšanu par ziņotāju.

Taču ne uz ilgu laiku. Visai drīz atkal arestēja gan viņa sievu, kura bija cerējusi ar savu ķermeni paglābt ģimeni, gan viņu pašu. Sabija ieslodzījumā vairākus gadus, tā arī bez apsūdzības uzrādīšanas un tiesas. Viņu vienkārši mērdēja iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Kad beigu beigās palaida brīvībā, tad mūsu sīkuzņēmējs bija pilnībā izputināts: veikals bankrotējis, dzīvoklis atņemts. Tā visai īsā laika sprīdī stabils vidusslāņa pārstāvis tika padarīts par bomzi, kas nu pārtika no žēlastības dāvanām. Savukārt viņa īrnieks īstenoja spožu karjeru apsardzes dienestā. Bet uzņēmēja sievu vienkārši nogalināja, lai nemaisās pa kājām un lieku nerunā.

Kas tālāk notika ar bijušo galantērijas bodnieku Bonasjē, Dimā vecākais klusē.

Ceturto mēnesi dzīvoju bērnības vietās, Āgenskalnā. Akurāt 30m bites lidojumā no Bišu ielas namiņa, kur tālajos 1880. gados apmetās mani senči, ienākuši pilsētā no Kandavas novada Kalnmuižas. No dzīves pilsētā šejienes vide visai krasi atšķiras ar to, ka nekur pie namu sienām nav miskastes (visā Nometņu ielas garumā no Slokas ielas līdz tirgum būs labi ja kādas 3). Otrais punkts: mīlīgie koka namiņi ir jauki un uomulīgi tikai no ārpuses... Principā tos vai nu jājauc nost, vai visus jārenovē un jāsiltina, jo dzīvot tajos nav iespējams, tikai izdzīvot. Tā perspektīvā raugoties izskatās, ka pēc gadiem Āgenskalns būs tāds pats "mirušais kvartāls" kā Ķīpsala, kuru savulaik padarīja par centram vistuvāko guļamrajonu. Divas maximas viena otrai blakus nozīmē mazbodīšu neizbēgamu bankrotu. Nekādu citādu vērojumu nav.