Ar lielu baudu izlasīju Denisa Hanova "Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā". Iesaku.
Protams, jāpiemin, kas man traucēja. Pirmkārt, iespaids, ka tā ir disertācija, kas pēc tam, ar dažām pasāžām, piemērota "plašākam lasītāju lokam", tb dažbrīd tāda lēkāšana no sausi akadēmiska stila (rakstīt "zinātniski" pie mums nozīmē rakstīt garlaicīgi) uz beletristiku un atpakaļ. Valodas baudītājam varētu traucēt. Otrkārt, darbs kopumā atsauca atmiņā veco anekdoti par veterinārmedicīnas studentu, kurš uz eksāmenu izmācījies tikai vienu biļeti par blusām, taču izvilcis jautājumu par govīm: lai par ko autors rakstītu, viņš neizbēgami novirzīsies no pamattēmas un pievērsīsies ōperu libretiem un to analīzei. Nopietns mīnuss ir definīciju trūkums: lielākā daļa lasītāju nezina, ne kas ir "galms", ne "svīta", un pat zinātājiem sapratne tāda intuitīva. Taču, ja no tā abstrahējas, "sausais atlikums" ir pietiekami liels, lai ļoti daudz ko uzzinātu par šo subkultūru, kuras pārstāvju dievzemītē praktiski vairs nav, tb kas mums tikpat tāla un nezināma, kā sivēniem dzīve uz Marsa. :)
Rezumējot: šobrīd vienīgā grāmata latviski, ko varēju uzdāvināt, braucot uz Eirōpu ciemos pie laba drauga, vīna un ancien régime cienītāja, kura gaumi un dzīves pozīciju augstu vērtēju.

Namā Brīvības ielā 15. (mūsdienās Nr.39.) atradās viens no Rīgas bohēmas centriem, kafejnīca “Barberina. Café. Dancing”, ar Rīgā pirmo vismodernāko ventilāciju ar sasildītu gaisu. Interjera daudzveidīgais neona apgaismojums atgādināja mākoņos grimstošos Volstrīta debesskrāpjus. Jaunievedums bija izgaismota deju grīda. Darbus veica dekorators Zingers. 1932. gadā kafejnīcu pārdēvēja par “Kongresu”, un šajā laikā tā piederēja Romana Sutas mātei, tāpēc iekārtojumu veidoja pats mākslinieks. Telpas ieguva smilšu krāsas un brūngani dzeltenīgo toņu salikumus. Suta darbu veica, izmantojot vienkāršas finierētas mēbeles: kvadrātveida galdiņus un divu veidu taburetes. Galdiņu virsmas bija krāsotas koši dzeltenas. Apkalpotāji bija tērpti pseidoaustrumnieciskos tērpos, bet muzikanti – kā raibi papagaiļi. 1934. gadā tapa jauns Sutas projekts, kurā dominēja sarkanie un zilie toņi, tika izgatavotas arī jaunas mēbeles. Kafejnīcu apmeklēja t.s. "zelta jaunatne", korporeļi un virsnieki. Iecienīta pērkonkrustiešu pulcēšanās vieta – kāds no kafejnīcas galdiņiem pat dēvēts par “vadoņa galdu”, jo aiz tā mēdzis sēdēt “Pērkonkrusta” vadonis Celmiņš. Toties intelektuālāku publiku vilināja bieži sastopamais mākslinieks Kārlis Padegs un dzejniece Austra Skujiņa, kas te sēdēja pie kafijas tases. 1935.-1940. gados te atradās arī mazāka kafejnīca “Adria”.

Iedomājos, kādās šausmās par nacionālo pamatvērtību zaimošanu būtu kleeverfobi, ja kāds sadomātu uztaisīt krodziņus ar tik derdzīgi nelatviskiem nosaukumiem kā “Barberina", "Kongres" vai "Adria".