(..) "Tieši dienvidos no sešpadsmitās paralēles, ledus ieskautā līcī, atrodas Rīga, Latvijas galvaspilsēta. [..]
Un tomēr šajā ziemeļu galvaspilsētā visas dzīves formas tiek piekoptas ar lielu dedzību gan ziemā, gan vasarā, un ziemas sports brīvā dabā ir populārs pie tiem, kas tos var atļauties. Šodien Rīga ir vienīgi atspulgs no tās pirmskara bagātības, labklājības un enerģijas. Samazinājusies no pilsētas ar pusmiljonu iedzīvotāju līdz pašreizējam ceturtdaļmiljonam, un ar slēgtām fabrikām, kuru iekārtas ir evakuētas vai izlaupītas. [..] Šādos apstākļos ļoti nedaudziem cilvēkiem ir jebkādi Latvijas rubļi, lai atļautos izklaidi, atpūtu un sportu. Tādējādi daži desmiti cilvēku, kas svētdienas pēcpusdienā februāra sākumā izklaidējas uz sasalušās Daugavas ledus, neapšaubāmi ir tikai neliela saujiņa, salīdzinot ar pūļiem, kas kādreiz izbira uz ielas svētdienas pēcpusdienā šajā jautrajā pilsētā.
Izejot no Pēterburgas viesnīcas Pils laukumā, es devos divus kvartālus uz kreiso pusi, uz Daugavas krastmalu. Tieši man priekšā atradās pieci vīri, kas darbojās, cenšoties pārvilkt laivas korpusu pāri aizsalušajai upei. Viņiem bija ķeksis un tauva, kas ļoti līdzinājās novecojušām iedzīves pārvietošanas iekārtām Amerikā, un, izmantojot pašu fizisko spēku zirgu vietā, viņi mēģināja pārbīdīt uz priekšu smago [laivas] korpusu sprīdi pa sprīdim. Ik pēc minūtes viņi mēdza apstāties, lai apspriestos un pastrīdētos par labāko veidu, kā tikt galā ar savu uzdevumu. Ar šādu ātrumu, kādā redzēju viņus darbojamies, tie varētu sekmīgi pabeigt laivas pārvilkšanu pāri upei nedēļas vai divu laikā. Viņi nepievērsa īpašu uzmanību kodakam, ko vērsu viņu virzienā.
( tālāk )

Pablandījāmies, rociņās sadevušies, palūkot vietumis izgaismoto pilsētu. Patika, Kaut kā patika krietni labāk, nekā iepriekšējoš gados. Protams, tādu gaismas onbjektu, kas tur uz mākslu pretendētu, prakstiski nebija, toties daudz kur (acīmredzot taupības nolūkos) uz namu sienām rādīja jaukas īsfilmiņas un multenes, kas bērniņam patika. Tāda svētku gaisotne, kaut ļaužu daudzums mazliet nomāca. Pašam patika, ka visur tāds jestrs umpapā muzoniņš skanēja, tikai pie Vidzemes bruņniecības nama, kur bauri savu Saeimu ierīkojuši, latviskais gars bija ņēmis virsroku un, attiecīgi, viss tā sērīgi, sērīgi un pārnopietni, kā jau te pieņemts. Bet tai vietai jau var mest līkumiņu apkārt.

Francijas ārzemnieku leģiona 5. kājnieku pulka 3. bataljona leģionāri, 1953. gada septembris

"(..) Lielākā daļa bija vācieši, īsti karotāji, bijušie Vērmahta vai SS vīri, izkājuši caur uguni, ūdeni un vācu armijas dzelzs disciplīnas dzirnavām. Viņiem bija numuri un visās malās visdažādākie tetovējumi: "Heil Hitler!" u.tml., "Deutschland machin" uz krūtīm, identifikācijas numuri uz apakšdelma otras puses, dažādi teksti, miroņgalvas un tamlīdzīgi brīnumi. (..) Komandieri par to nesmējās, bet gan cienīja šos puišus - viss bija palicis pagātnē un nevienam nevajadzēja neko skaidrot. (..) Neviens leģionāram neko nevaicāja, viņa pagātne, ģimene bija tabula rasa, gluži kā man. Viņa dienesta pakāpe iepriekšējā armijā te neko nenozīmēja, Vērmahta kapteinis Leģionā varēja būt ierindnieks. (..) Vēl kas mani izbrīnīja Leģionā, bija virsnieku izturēšanās. Patrulējot, kaujās viņi vienmēr gāja savu vīru priekšgalā. Viņi nekliedza "Uz priekšu!", bet gan "Man pakaļ!" Negribu teikt, ka mūsu virsnieki būtu gļēvuļi, nemaz nē, taču viņi atradās atsevišķa, tikai sava īpašā vada ielenkumā, tur bija leitnanta sekretārs un citi, tāds kā mazs galms, ko dēvēja par "services". Parastajā armijā mentalitāte un uzvedība ievērojami atškīrās no Leģionā valdošās. Mūsu virsnieki kultivēja zināmu nepieciešamību pēc komforta, ne pārspīlētu, kam nebija nekā kopīga ar Leģionā valdošo spartisko garu. (..) Bieži vien viņi veidoja pārus - tas visbiežāk bija vērojams vācu leģionāru vidū; poļu un krievu vidū retāk. Kad vienība veica operāciju pret vjetiem, komandieris nekad nelika pāri kopā vienā patruļā, bet gan sadalīja tā, lai katrs būtu savā grupā, bet ne pārāk tālu viens no otra. Ja viens cieta, tad otrs veda savu patruļu glābt savu ievainoto draugu, pat ja viesuļuguns nāca no visām pusēm. (..) Kurš bija vīrs, un kurš sieva - tādus jautājumus te neuzdeva. Un nekad neviens neuzdrošinātos [līdz zobiem bruņoto leģionāru klātbūtnē] par to pajokot vai paņirgāties. (..)"