Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Šeit un tur.

Sliktākais jau nav tas, ka mums patlaban ir valdība, kas pret mums noskaņota naidīgi. Valdības nāk un iet. Sliktāk ir tas, ka šai valdībai ir iespēja musu kultūras dzīvei - un reizē valsts kultūras dzīvei - cirst brūces, kuras būs grūti sadziedēt un kuras noteikti atstās rētas uz ilgu laiku. Vissliktākais ir, ka šie cīņu laiki starp "šejieniešiem un turieniešiem", starp baltiešiem un latviešiem ir radījuši neuzticības mūri, kurš pārredzamā nākotnē padara vienotu gaitu gandrīz neiespējamu. Visplašākajās Latvijas baltiešu aprindās vairs nav ticības latviešu labajai gribai uzturēt valstī mieru un tāpēc nav vairs arī ticības saprašanās iespējai. Valda iekšēja pārliecība, ka vairākumtautu pilda vienīgi nihilistiska vēlme atņemt mums vispēdējo kolektīvo un personisko īpašumu, apspiest mūsu kutūras dzīvi un salīgt ar mums mieru tikai tad, kad būsim palikuši gluži pliki un nabagi - ne vien materiālā, bet ari garīgā ziņā.

( raksts )

Interesanti vērot atšķirības starp apstākļiem un attieksmi privātajā un t.s. valsts bērnudārzā. Kamēr nebiju sastapies personīgi, šķita, ka nevajadzētu būt nekādai atšķirībai, izņemot tehnisko aprīkojumu - tie paši cilvēki vien strādā gan tur, gan tur. Taču rādās, ka tai paidagogu vidē ir notikusi ievērojama separācija.

Kā reizi pirms laika bija pagājuši liktenīgie 5 gadi rindā, un atvasi pārcēlām uz valsts dārziņu pašā pilsētas centrā, blakus laulātās birojam - tas, un ietaupījums mēnesī ap 200 LVL bija galvenais arguments.

Jau aizejot uz jauno dārziņu (200. pirmsskolas bērnu ieslodzījuma iestāde Rīgā, Akas ielā) bija jūtamas karaskolas vēsmas, bet, galu galā, lai bērns laikus pamazām pierod pie dzīves skarbuma. Pirmajos mēnešos izteikti manījām, ka attīstība vairs neprogresē, bet drīzāk pat regresē. Taču, kad uzzinājām, ka pēc apstiprinātās paidagōģijas programmas bērnam, absolvējot bērnudārzu, jāmāk skaitīt tik, cik viņam pašam gadu, un jāatpazīst sava vārda burtus, samierinājāmies. Pret sistēmu nostāties bezjēdzīgi, nāksies vien pārvarēt slinkumu, tb reizināšanu, dalīšanu un rakstīšanu mācīt mājās pašiem. Tas normāli, jo apmācības sistēma mūsdienās ir orientēta uz vairuma piemērošanos atpalicējiem, nevis otrādi. Arī cilvēcisko faktoru saprotu, tb kad audzinātāja rūdīta jūras kājnieku seržanta tonī uzrēc vienam citam bērniņam: "Ilzīt, ir sākusies jauna diena, vari beidzot smaidīt?!" - ļaudis ir dažādi un ne visas ir Mātes Terēzes (tonis bija tāds, ka man pašam gribējās izstiepties miera stājā un atiezt zobus, vai arī bēgt). Lai gan pasaulē ir tik daudz profesiju - santehniķi, šoferi, ārsti, bāku sargi, muitnieki utt. - nevajag taču, ja tie kinderi riebj, strādāt bērnudārzā.

Bet ir faktori, kas mulsina. Nu kaut kā nešķiet pareizi, ka kad bērniņš raud pēc māmiņas (tur ir viens tāds pavisam maziņš puisītis, jo grupiņās bērnu vecuma amplitūda ir 3-5 gadi), tad audzinātāja uzsāk un mazo potenciālo Tabakiju koris pievienojas: "Jānītis dzied, uzdziedi mums, uzdziedi mums kā vilciņš!" Nejaucos iekšā, jo ne mana druva, ne es ko jēdzu paidagoģijā (kursu gan esmu noklausījies, taču tas bija paredzēts vidusskolānu un studentu didaktikā). Taču ļoti nepatīk un nepareizi rādās, ka bērniem apzināti iedzen riebumu pret mācībām, tb mācību uzdevumu pildīšana (ir bērniem tādas darba lapas, kur jāsaskaita ābolīšus vai jāpārzīmē puķītes) ir kā sods par blēņām: nogrēkojies, tad sēdi un mācies. Ja tā turpinās, atvase droši vien būs sagatavota trešajai klasei jau sešos gados. Tā kāda jauna metodika, jeb vienkārši pa taisno pārlikums no Krimināllikuma, kur pants par piespiedu darbu kā soda veidu?

Man, kā jau vecam konspiratologam, sāk rasties aizdomas, ka tā varētu būt Maximas sponsorēta akcija: audzināt asociālus indivīdus ar iedzītu riebumu pret jebkāda veida mācišanos, lai būtu ko pie kasēm pamperos sēdināt. Mīļo Sīrupiņ, vai tas ir normāli, un es nekā nesaprotu? Jeb pameklēt kādu pudeles brāli vai ijušo mīļāko kur RD Izglītības departamentā un ierosināt tā kantora pavētīšanu? Vai jēga? Ka nesanāk kā Ķīlim - beigās tikai pats dabūšu pa degunu un kinders cietīs vēl vairāk. Diezgan bezspēcīga sajūta, kā parasti, kad sastopos ar dzīves realitāti ārpus savas komforta zonas.