Nupat, malkojot rīta kafiju un ar vienu aci iečekojot LNT rīta ziņas. Tur intervija ar kādu Jaunzemi-Gremzdi - ne to kultūras ministri, ne to kandidāti uz šo vietu. Nebūtu pievērsis uzmanību (ministri var mainīties vai ik dienu - nozari tas neietekmē, - ministriju in real vada valsts sekretāri), tak gandrīz aizrijos ar kafiju, izdzirdot ģeniālu koncepciju: radošās profesijas esot joma, kurā nepieciešami vismazākie kapitālieguldījumi (tb nav vajadzīga ne izglītība, ne nauda, lai sāktu nodarboties ar ko radošu), lai ātri sāktu pelnīt naudu, tāpēc bezdarbniekus jāpārkvalificējot uz radošajām profesijām. Pie tam no 2 miljoniem valsts iedzīvotāju 200 000 esot radošie, kas par ko liecina (nesaklausīju, ko). Pēdējos gadus šķita, ka nekas vairs nevar izbrīnīt, tak nu sēcu apbrīnā un man nav ko teikt! Būs jāpagooglo, no kuras "nacionālo spēku" domubiedru grupiņas, ko te dēvē par partiju, tik unikālas idejas nāk.

Šorīt LNT ziņās ar lepnumu tika atzīts, ka no dievzemītes 2 miljoniem iedzīvotāju 200 000 esot "radošo profesiju" pārstāvji. Tb ja paskaitām, cik nodarbināti valsts un pašvaldību iestādēs, apkalpojošajā sfērā, tad rodas iespaids, ka visu šo varzu uztur vien pārdesmit tūkstoši, kas patiesi rada ko ar pievienoto vērtību. Un tad brīnāmies, ka kaut kā nedzīvojam tik trekni kā vāczemē, ja uz vienu ražojošo ir 20 radošie, kas jābaro.

Starp citu, starpkaru perioda Latvijā valsts apmaksāja studijas tikai tiem, kam nebija apgādnieku, pie tam ar nosacījumu, ka students ir apaļš teicamnieks - tikko vairs nav visas maksimālās atzīmes, tā no budžeta grupas ārā. Un arī ar visu to viena no lielākajām valsts problēmām bija t.s. "inteliģentie bezdarbnieki", kurus bija jāuztu - kaut ko pamācījušies, izklaidējoties pa korporācijām un kneipēm, prastu darbu strādāt negribēja, bet smalkam nebija īsti derīgi.

Var jau būt, ka bikucīt pārstrādājies un pārstresojies esmu, takš aizvien vairāk sāk kaitināt radio 101 (mums te cehā uz pilnu klapi skan) akcija par lepošanos. Nu piemēram, teksts: "tik garšīgu maizi kā Latvijā, nevar dabūt nekur citur pasaulē blablabla esi lepns". Sasodīts, ar ko te lepoties? Ar to, ka cepam maizi, kas garšo tikai pašiem un nevienam citam visā pasaulē? Jo ja tā šķistu garšīga arī citiem, tad tie to maizi pirktu un to varētu dabūt visā pasaulē - mēs būtu makani maizes eksportētāji, nevis importētāji (lai piedod garšīgās maizes cepēji, bet no cenu ziņā pieejamā klāsta izvēlos Fazer rupjmaizi, nevis citu), tad būtu ar ko lepoties. Iespējams, ka kaut kur Tumbajumba džungļos drāž pasaulē superīgākos termītu urbināšanas mietiņus, kādus nedrāž (un negrasās to darīt) pat kaimiņu ciemos, kur nu vēl kur tālāk. Bet ja tas nēģeris sēž ar savu mietiņu pliku dibenu, un raksta koka mizā TOP sarakstu ar ko lepoties: labākie mietiņi, smukākā palma, resnākais ods utt., tad šis jau var lepoties, bet citiem, kas nav šī ciema iedzīvotāji, šāda lepošanās šķitīs gana dīvaina. :[ Man šķiet, lepojas ar kaut ko, ko dari labi, par ko citi tevi ciena, bet lepnums bez seguma/pamata, tikai par to, ka esi, ir tukša plātīšanās.

Gribas iedzert, bet jāvirpo. :/