|
| Gribas iziet uz mūžam miklās ielas, kur šķiet, sandalēs ieautās basās pēdas iegrims asfalta segumā, paiet nostāk, nostājoties zem tenta, izvilkt no piesvīdušā polo krekla kabatas viegli ieņurcīto cigu paciņu, aizsmēķēt, nolūkojoties Petroni torņos, pagriezties plecos, lai garām palaistu kādu laika zoba skartu zviedru seksa revolūcijas pēdējo mohikāni, gaidot laiski pūst dūmu un, kad tu pienāksi, teikt: "Moins! Kur bij tas šeņķis, kur alus ir auksts un litrīgajos kausos?"
Gribas iziet uz pelēkā balkona, zem čībām čaukstot pirmajām kritušajām lapām, laiski pūst caur nāsīm dūmu, malkojot rīta kafiju un vērojot baržas Sēnā, sevī apdomājot, vai doties uz Orsē, jebšu uzmest plecā mugursomu un paklejot kur tālāk uz nomali, prom no tūristu takām, tad vienā malkā iztukšot tasīti un pagriezties pret tevi: "Paklau, kur bij tas šeņķis, kurā tas jocīgais basku viskijs?"
Gribas izstiept kājas uz pelēkajām plāksnēm, sēžot uz saules sasildītā sola, kustināt kāju pirkstus, atgāzt galvu un vērot kaiju apķēzīto svēto un pāvestu marmora figūru virkni, tad plašo laukumu katedrāles priekšā ar vientuļo melnīti, kurš katram garāmgājējam cenšas ietirgot raibu lakatu, aizsmēķēt un pievērsties tev: "Paklau, apiesim centram ar līkumu un aizkāpsim uz to gaģužņiku tuneļa galā, pa ceļam uz Eņģeļu pili, un iemalkosim lielo kafiju, bet tad aiziesim paskatīties sardzes maiņu pie prezidenta pils."
Gribas iznākt uz vecās mežsarga mājas koka lieveņa, ieelpot reibinošo priežu meža gaisu, izvilkt no ūdens spaiņa Старый мельник pudelīti, ar klusu paukšķi to atpogājot, un ielejot izkaltušajā kaklā spirdzinošās dzīvības dziras šalti, atkrist pītajā šūpuļkrēslā, uzcelt kājas uz šķībajām margām un aizpīpēt cigu, lai varētu pārlaist skatu pār dīķi, debesīs riņķojošo zivju ērgli, un, sadzirdot nočīkstam durvis aiz muguras, galvu nepagriezis teikt: "Alus spainī, Krišs vēl guļ, bet Toms laikam aizpēries uz ezeru spiningot. Piesēdi, paklusēsim."
Un nemaz negribas atmest smēķēšanu. |
|
| "Tieši arābi bija latīnisko Rietumu skolotāji un audzinātāji. Es nepārteicos - tieši skolotāji un audzinātāji, nevis, kā daudzi uzskata, tikai starpnieki starp sengrieķu un [viduslaiku] latīņu pasauli. Jo ja pirmie sengrieķu filosofijas mantojuma darbi tika tulkoti latīņu valodā nevis pa tiešo no sengrieķu, bet gan no arābu valodas, tas notika ne tikai tāpēc, ka Rietumos vairs nebija - vai vēl nebija, - sengrieķu valodas zinātāju, bet arī tāpēc (it īpaši tāpēc), ka nebija neviena, kurš spētu saprast tik intelektuāli sarežģītus darbus kā Aristoteļa "Fizika" un "Metafizika" vai Ptolemeja "Almagesta", tā kā bez Faravi, Avicennas vai Averoesa palīdzības iztikt te nevarēja tos saprast. Lai saprastu Aristoteli un Platonu, nepietiek - kā to bieži aplami uzskata klasiskie filologi, - zināt sengrieķu valodu, nepieciešams zināt arī filosofiju. Pagāniskā latīņu antīkā pasaulei filosofija bija sveša. (..) Interesanti - kā jau uzsvēru iepriekš, tam ir izšķiroša nozīme, ko, kaut daudzi zina, ne vienmēr piemin, - interesanta ir romiešu absolūtā vienaldzība pret zinātni un filosofiju. Romiešus interesēja praktiski jautājumi: lauksaimniecība, arhitektūra, militārās zināšanas, politika, tiesības, morāle. Taču nekur klasiskajā latīņu literatūrā neatradīsiet zinātnisku darbu, kuru varētu dēvēt par zinātnisku [pat tā laika izpratnē], kā arī filosofisku darbu. Atradīsiet Plīniju, kaudzi anekdošu un garlaikotu mājsaimnieču baumu krājumu, Seneku, stoiķu uzskatu par fiziku un morāli cītīgus pārstāstus, piemērotus romiešu prasībām, t.i. [maksimāli] vienkāršotus, literāta diletanta pārdomu eseju kaudzīti, t..i Ciceronu, vai savdabīgu īso pamatskolas kursa mācību grāmatu, t.i. Makrobu. (..) Atliek vien brīnīties, kad aizdomājies, ka romieši, paši neko neradījuši, nejuta pat vajadzību iegādāties tulkojumus no sengrieķu valodas. Ja neskaita divus vai trīs švakus tulkojumus (tai skaitā "Timejs"), ko veicis Cicerons, un no kuriem gandrīz nekas nav saglabājies, ne Platons, ne Aristotelis, ne Eiklids, ne Arhimeds ne reizi netika tulkoti latīņu valodā, vismas klasiskajā periodā noteikti. Un, kaut beigu beigās Aristoteļa "Organons" un Plotīna "Enneādas" tika pārtulkotas, tas notika ļoti vēlu un to veica pirmie kristīgie domātāji."
Койре Александр. Очерки истории философской мысли. |
|
|