Pīpojot iešāvās prātā. Vo ja es būtu derdzīgs Kremļa polittehnologs, kuram uzticētu kūrēt tuvojošās vēlēšanas kādā Dieva aizmirstā nostūrī Baltijas jūras austrumu krastā, taču es bažītos, ka vo tas sasodītais elektorāts vairāk prātuļo par sadzīves jautājumiem un dienišķo maizīti, nevis balsošanu par manu kavarno plānu īstenotājiem... Vo tad es laikam rīkotos aplam primitīvi: pamestu ideju kādiem "politiskajiem pretiniekiem" šajā nostūrī, ka nu tur vo tieši šis ir tas brīdis, kad kādu bronzas zaldātiņu novākt vai nākt klajā ar ideju par valsts valodas obligātu ieviešanu minoritāšu skolās kā mācību valodu vai kā tamlīdzīgi. Tb it kā tādu idejsaukli, aiz kura pūlis skries, taču kas rezultātā mobilizēs un konsolidēs pretējo pusi, kuras sadzīvisko komfortu ar to grib ierobežot (es ieteiktu visprimitīvāko, tb valodas jautājumu pavētīt). Tas būtu ērts un drošs visvienkāršākais ceļš, kā likt amorfai vienaldzīgo masai izkustēties un nobalsot kā man vajag, nevis tur ignorēt pasākumu. Bet, tā kā neesmu nekāds tur polittehnologs (un nebūšu, jo prātiņa pietrūkst), tad vienkārši prātuļoju par šādām sazvērestības teorijām kā būtu ja būtu. Vai patiesi neviens nepratīsies izsludināt īsi pirms vēlēšanām kādu referendumu? Brīnītos, ja kas tāds nenotiktu.
Primitīvs. Taču tā shēma strādā tik un tā jau kuro gadsimtu. Un par to kauns. Un ja kas tāds notiks, būs kauns vēl lielāks. Tā rodas mizantropi un nihilisti.