| Pietiek pusgadu atslābt, un jau tavi domu rati kur nozūd aiz ceļa līkuma, putekļiem nokūpot. Un pat nepamani. Jo viss tā rimti, mierīgi, ka pie ļaudīm. Un tikai nejauši rokās no plaukta iebirstut apdrukātu lappušu žūksnim, kurā visādas interesantas domas par avotu salīdzinošo analīzi un kaut kādu paradigmu maiņu, atceries, ka vēl pirms gada tiki sev norspraudis ar mērķkarodziņiem to tālāk ejamo taciņu. Tak kaut kā pagaisa karodziņi un taciņa, ka pat nemanīji, pelnot aliņam un maizītei. Saskaitos uz sevi nepajokam. Un sajotos pagalam dumjš un atpalicis. |
Bet to es saku, jo saprotu - pati stāvu tajā pašā ceļa posmā.