"Ja nacionālisms nozīmē iestāšanos par latviešu valodu un kultūru kā nozīmīgām vērtībām Latvijas valstī, es esmu gatavs pastrīdēties, kurš no mums ir lielāks nacionālists – es vai visi tie urrāpatrioti, kuru nacionālisms reti iet tālāk par primitīvu krievu nīšanu. Es gan pieņemu, ka visu mūsu uzskati par latviešu tautas perspektīvām šodienas pasaulē ir diezgan atšķirīgi. Taču nedomāju, ka šiem ļaudīm būtu monopols uz latvietību tāpat, kā Ļedjajevam nav monopola uz kristietību. Es viennozīmīgi esmu par latvisku Latviju, kurā ielās skan latviešu valoda, kur cilvēki kopj latvisku kultūru un ir lepni uz savu piederību tai. Taču šādai Latvijai mūsdienās ir jābūt ne tikai latviskai, bet arī modernai, eiropeiskai, demokrātiskai un pārtikušai – nevis kaut kādai izdomātai vīzijai, nevis Putina/Medvedjeva Krievijas analogam, nevis jau sen pagātnē grimušajai Ulmaņa diktatūrai. Pretējā gadījumā mūsu augsti vērtētais latviskums kļūs par sinonīmu atpalicībai, stagnācijai, korupcijai – visbeidzot, iznīcībai. (..) Spriežot pēc bloga komentāriem, „nacionālajā jautājumā” mani kritiķi iedalās divās grupās. Pirmā no tām ir patriotiski noskaņoti latvieši, kuri baidās no pasaules. Viņiem pasaule un Eiropa ir tikai drauds latviskajai identitātei, viņiem dikti patīk visādas sazvērestības teorijas par „globalizāciju”, „Sorosu”, „liberālismu” un tamlīdzīgi. Šie ļaudis varbūt grib labu. Taču viņus vada mazliet aplams priekšstats par to, kā darbojas mūsdienu pasaule – iespējams, pieredzes trūkuma dēļ. Tā ir interesanta parādība: neviens, kurš daudz maz pazīst rietumu pasauli, nedomā, ka šī pasaule vēl kaut ko sliktu Latvijai vai latviskajai identitātei. Uz to biežāk uzraujas cilvēki bez pieredzes un izpratnes par rietumu sabiedrību, un tie, protams, arī tiek efektīvi manipulēti no dažādu vietējo politikāņu puses. Otrā grupa turpretī ir bezcerīga. Tie ir pārliecināti staļinisti, kuri ir veiksmīgi nomainījuši marksismu ļeņinismu pret etnisku šovinismu, un turpina stāstīt, ka viņi, lūk, esot tie „īstie” latviskuma aizstāvji. Tie ir mūsu čaušesku un mūsu miloševiči. Es negrasos iznomāt savu latvietību šādiem ļaudīm, un viņu pārmetumiem „kosmopolītismā” manās ausīs ir pilnīgi tukša skaņa."
via
http://www.satori.lv/blogs/2345/Ivars_Ijabs#6099
Ijābs tak nav vēsturnieks, tb šaubos, vai viņu īpaši interesē XIX gs. otrās puses un XX gs. sākuma idejiskās strāvas (t.sk. arī nacionālisms). Un kā politologs tomēr specializējies Rietumu pasaules analīzē (ja šis būtu pievērsies, teiksim Āfrikai, tad protams viņš interesētos arī par nacionālismu kā populāru ideju nāciju veidošanās sākumposmā). Tā kā vienīgais, ko no viņa sagaidīs, ir vīpsna par ļautiņiem, kuru dzīve paiet primitīvi nīstot krievus un kā papagaiļiem atkārtojot 3-4 klišejiskus pamatsaukļus, kamēr pārējie līdzpilsoņi veido valsts un nācijas kultūru. Lai gan arī šaubos, vai to analizēs - šķiet, marginālisti, kamēr tie negūst lielāku politisku ietekmi, viņu maz interesē.