Aizdomājos, cik tomēr interesanti, kā pārliecība "kā jābūt" liedz cilvēkiem saskatīt "kā ir" un, attiecīgi, darboties/dzīvot daudz produktīvāk. Sākot ar galvā dziļi iesēdušo "brīvā tirgus" teorētisko modeli, kas liek jebkuru neidealizētāku reālās dzīves noteikumu aplūkošanu a priori uztvert kā sazvērestības teoriju vai, labākajā gadījumā, kā kritiku (kā to redzam diskusijās par SVF darbības metodēm un rezultātiem u.c.), un beidzot ar visai bieži dzirdēto mītu "kopus cūka nebarojas" (ja to dzirdi, manu mazo draudziņ, tad skaidrs, ka esi sastapies ar vidējo muļķi kaut tāpēc vien, ka tieši kategoriskums un strikta turēšanās pie ideoloģiskām formulām - vienalga, labējām vai kreisām, - ir pirmā dumja cilvēka pazīme). Nu lūk, par to "kopus cūku" aizdomājos.
Nespriedelēšu par tādām pašmāju (ja kaut vai teorētiski, ja ne mentalitātes un kultūras ziņā esam pieskaitāmi eiropiešiem) kā Statoil, Renault vai Airbus, nedz arī žīdu kibucu vai mošavu dzīvotspēju, bet gan par tādu joku kā lauksaimniecības biedrības. Atzīšos, dzīvojot vidē, kurā vairākums pieturas pie "kopus cūka nebarojas" tēzes un pieņemot to kā neizbēgamu apliecinājumu homo sapiens sapiens egoistiskajai dabai, visnotaļ izbrīnījos uzzinot, ka kopš XVIII-XIX gs. mijas dievzemītes ārēs ļaudis saprata, ka viens nav karotājs, un sāka veidot t.s. "lauksaimniecības biedrības" jeb, mūsdienu terminoloģiju lietojot, kooperatīvus. Protams, pirmās biedrības veidoja baltvāci ar savu nekur nepamatoto apgaismības ideju, ka ja tos baurus izglītos, iemācīs audzēt sugas lopus un lauksaimniecības kultūras, tie bauri kļūs kulturālāki, tb dzīvot šiem kaimiņos būs patīkamāk. 1830. gadā Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte dibināja aitu audzētāju biedrību, 1831. – Vidzemes Krusas apdrošināšanas biedrību, 1842. – Dienvidvidzemes Vispārderīgo un lauksaimniecības biedrību ar centru Cēsīs u.c. Organizēja lauksaimniecības sasniegumu izstādes, izsniedza godalgas lauksaimniekiem un zemniekiem par labu ražu, derīgiem izgudrojumiem, izciliem mājlopu eksemplāriem u.tt. Nedaudz vēlāk lauksaimniecības biedrības sāka dibināties arī Kurzemē: 1839. gadā Jelgavā un Kuldīgā, 1869. gadā – Dobelē, 1874. gadā – Tukumā, 1877. gadā – Jaunjelgavā, 1878. gadā – Talsos un 1881. gadā – Aizputē. 1852. gadā Kurzemes muižnieki nodibināja Kurzemes dārzkopības biedrību, kas zemniekus mudināja ierīkot augļu dārzus. Baltvācu lauksaimnieku biedrības te sāka audzēt cukurbietes (Zūru muižas dzimtkungs Lambsdorfs uzcēla pirmo cukurfabriku, kas bietes iepirka no apkārtējiem zemniekiem, kuriem ierādīja šī kultūrauga audzēšanu). Lubezerē sāka audzēt kāļus un lopbarības bietes. Mākslīgo mēslojumu pirmais 1848. gadā sācis izmantot grāfs Keizerlings Padures muižā. Lauku drenāža pirmo reizi ierīkota Ārlavas draudzē 1851. gadā. Pirmo ar zirga spēku darbināmo kuļmašīnu jau 1670. gadā ieviesis fon Ambotens Padurē. 1856. gadā Zaļajā muižā pie Jelgavas sākusi strādāt pirmā tvaika kuļmašīna. Pirmos liellopus no ārzemēm 1843. gadā ievedis grāfs fon Mēdems, smalkvilnas aitas ievestas jau 1826. gadā, bet pirmo zirgaudzētavu Ēdolē 1847. gadā dibinājis brīvkungs fon Bērs. Tika pievērsta arī uzmanība latviešu zemnieku saimnieciskajai izglītošanai. M.Stobbe jau 1797. gadā sāka izdot “Latvisko gada grāmatu”, 1822. gadā sāka iznākt “Latviešu avīzes”, kurās daudz vietas atvēlēts saimnieciskiem jautājumiem. Par pirmo latviešu lauksaimniecības biedrību tiek uzskatīta 1866. gada 9. septembrī dibinātā Dienvidvidzemes lauksaimniecības biedrības filiāle Plāķos, Valkas apriņķī, kuru izveidoja biedrības priekšsēdētājs un vēlākais Rīgas politehniskā institūta profesors fon Zīverss (viņš nodibināja vairāk nekā desmit šādas latviešu zemnieku biedrības apkārtējos pagastos). 1871. gada 19. jūnijā minerālmēslu fabrikants Rihards Tomsons Rīgā noorganizēja I Latviešu zemkopju kongresu, kurā piedalījušies 514 delegāti. Uz 1914. gadu mūsdienu Latvijas teritorijā darbojās jau 192 lauksaimniecības kooperatīvi, kuru lielākā daļa tika likvidēti pasaules kara laikā. Protams, arī tajā laikā bija "savs kaktiņš, savs zemes stūrītis" apoloģēti un, konfiscējot vietējās aristokrātijas zemes, tās sadalīja mazmazītiņās jaunsaimniecībās, kas to vien spēja kā tikai knapi sevi uzturēt. Tad nu daži ļaudis attapās, ka tikai kopus ceļā, tb organizējot kooperatīvus jeb kolektīvās saimniecības var pie tās cūkas tikt, jo reālā dzīve pierādīja, ka tikai "kopus cūka barojas", bet "individuālā cūka barojas" tikai lielsaimniecībās, kādas varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Tā nu 1931. gada bija reģistrēta jau 441 biedrība, kas nodrošināja lauvas tiesu dievzemītes lauksaimniecības produkcijas (nerunājot par devumu jaunu tehnoloģiju ieviešanā,zemnieku izglītošanā un provinces kultūras dzīvē), aiz kam "Zvejnieka dēla" Oskara aicinājums dibināt šādu "kolhozu" sastapa tik plašu atsaucību gan romāna varoņu, gan lasītāju vidū. Savukārt individuālo lauksaimnieku, kuri bija absolūtais skaitliskais vairākums, devums nacionālajā kopproduktā nenovēršami mazinājās (kaut Ulmaņa valdība tos ievērojami dotēja, lai šie pavisam nebankrotētu). Piemēram, 1934. gadā bija palikušas vairs tikai 40 privātas pienotavas (moderniecības), jo gluži vienkārši nespēja konkurēt ar kooperatīvu pienotavām (kopmoderniecībām), utt. Tb visnotaļ iespējams, ka ja nebūtu 1940. gada notikumi un II Pasaules karš, dievzemītē 50. gados lauksaimniecība balstītos tikai un vienīgi uz kolektīvo saimniekošanas principu. Taču par to nav ko spriest, jo visi "kā būtu ja būtu" ir tukšas spekulācijas. Tā kā jādodas nu uz bodi iepirkt Limbažos ražotu igauņu pienu, tirgū poļu kartupeļus un gaļu, bet klāt Spilvas fasētos Turcijā audzētos gurķīšus. Jauku jums dienu. :)