Vispār jau par to
Ijābu sajūsmā neesmu (vienkārši permanenta nepatika pret politologiem kā sugu), taču šo citātu piefiksēšu arhīvā: "Aristokrātiskais politiķis bija izcilība gan savos tikumos, gan netikumos. Viņam varbūt piemita izcilas spējas, bet arī izcila izvirtība un netikumi. Demokrātiskais politiķis turpretī ir mērens: ļaužu vairākums grib balsot par tādiem pašiem, kā viņi, proti, par viduvējībām. Tādēļ demokrātija ir naidīga pret ekscentriskumu; tā ir nivelējoša – ja gribi iepatikties vairākumam, pieskaņojies tam. Aristokrāts drīkstēja nerēķināties ar to, ko par viņu padomās „plašās darbaļaužu masas” – un reizēm politikā tā milzīga priekšrocība, ja tev nav bez apstājas jāskaidro savi lēmumi lielajam pūlim, kurš galu beigās tāpat no tiem nekā nesapratīs! Demokrātiskam politiķim tas nav pieļaujams. Viņam ir jāpieskaņo sava uzvedība tam pašam nelaimīgajam vidējam pilsonim, mediānas balsotājam."