E.Andersons, aplūkojot situāciju 1918. gada novembrī un decembrī skumji secina: „(..) nedomāja par zemes aizsardzību, bet debatēja par tiesu iekārtu un pareizrakstības likumiem“*. Paskatos ziņas un secinu, ka nekas nav mainījies: valsts pakaļā, viss pakaļā, nekādas apjaušamas perspektīvas, aber tautieši visu enerģiju velta trenkājot kādu žīdiņu no Dinaburgas par valodas prasmi, dienām ilgi apspriežot popkorna un šaujamieroču saistību, šausminās par tautas skaitīšanas statistikas veidlapu un lauž šķēpus par ombuda nepieciešamību kā vienīgo garantu, kuru redzot un uzklausot visos modīsies sirdsapziņa, kļūs svarīga godavīra reputācija utt. Tas jau saprotams, jo tiesu iekārta ir ellīgi svarīga un arīdzan interpunkcija**. Ko noteikti nevar atlikt uz vēlāku laiku tikai tāpēc, ka kaut kāds Stučka jau savu anštalti uzorganizējis un klauvē pēc Rīgas atslēgām.

Par 1808. gadu ziņu nav, taču, ja prioritāšu izvēles principi dievzemītē ir tradicionāli, atd gan jau arī tad pagasta runasvīri 99% laika un spēku veltīja apspriedēm par attiecībām ar SVF nākotnē, dzimtcilvēku brīvlaišanas likumus kā nesvarīgākus atstājot uz nākamo sēdi.

P.S.
Starp citu, līdzšinējā mijiedarbība ar pacientiem manī rada Aizdomas, ka ar konkrētā brīža prioritāšu noteikšanu "sam probļems" bieži ir arī privātajā sektorā.

------
* Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 358. lpp.
** Gara acīm redzu A.Ķēniņu vai V.Dāli lecam kājās un aizbāžam muti pragmatiskajam M.Valteram: "Tālāk, kā vienmēr, kad tēmā neko nerubījoši ļaudis runā par pareizrakstības lomu sabiedrībā, tad tiek izmantots ģeniālais arguments: mūsu nabadzīgajā un tupajā miestā galvenais ir paēst, iedzert un nopisties, bet tāda pareizrakstība nevienu nekrata. Interesanti, kuros laikos un kurā sabiedrībā tas tā nav bijis? Antīkajā pasaulē? Viduslaikos? Ja ļauts jautāt, kuri būs tiek laiki (datumu, lūdzu!), kad Latvijā lietvedībā drīkstēs ieviest perfektu ortogrāfiju? Kad visi būs pietiekami bagāti, lai rastos jēga iestāties par reglamentu, kārtīgiem papīriem, un precīzi definētu ierēdņu darba laiku, u.c. (summu IKP per capita, lūdzu!)?" Un Valters ar Dambīti var norīt stāstu, ka sarkanie jau Inčukalnā un iet nervozi uzpīpot, jo skaidrs, ka pie tik ūbersvarīgiem jautājumiem viņu lauka virtuves un plintes, nerunājot par kareivju zābakiem, ir tik tādi peļu sūdiņi. Pēc 2 nedēļām visi krāmē čemodānus un bēg uz Mītavu, savukārt 4/5 kareivju dezertē, jo ar tukšu vēderu, bez zābakiem un plintes, toties perfekti pusizstrādātu veidlapu kaudzi neviens nav karotājs.