Šis būtu kā sarkana lupata starptautiski neatzītajam mācībspēkam, kas nereti ir ievērojamā vairākumā. Nevar jau teikt, ka līdzīga sistēma jau nav pašlaik - lai akreditētu universitāti, vajag pasniedzējus ar tām pašām starptautiskām publikācijām. Un dažās labās vietā viens vai divi pasniedzēji izvelk veselu baru tādu, kuri uz ko tādu nav īsti spējīgi.

Daudzi jau nav slikti pedagogi. Un daudziem publikāciju maz ne smadzeņu trūkuma, bet laika trūkuma dēļ - ko tur vairs izpētīsi, ja semestrī 200 diplomdarbi jācaurskata, nerunājot par ikdienas referātiem un kursa darbiem? Bet īri jāmaksā, uz ielas atrasties negribas, samierinās.

Bet vai nav tā, ka kad akreditācijas raksts dabūts, vairs ne gailis pakaļ nedzied?

šādu iemeslu dēļ ir t.s. akadēmiskie sabati, kad mācīspēki var apmaksāti pētīt un rakstīt un neklapēt ar ausi par študentiem. un vispār, ja augstākā izglītība neaizstātu profesionālo izglītību, bet gan būtu normāla pētniecības institūtu u.tml. instituconālu vienību struktūra, kas akadēmiskajā dzīvē iesaistītos ne pēc 1950.gada modeļa, kā arī normāla profesōra-asistentata u.c. tagad neeksistējošo "gariņu" sistēma, minētā dilemma nemaz neeksistētu. Latvijā es gan īsti nesaprotu, kā atšķiras pamata izglītība no augstākās izglītības. vismaz savā jomā.

akreditē uz noteiktu laiku, pēc tam kareditācija jāatjauno vai arī jāakreditē jauna programma, bet to izdarīt ir nereāli, jo, lai kko akreditētu, tam pilnā apjomā ir jāfunkcionē vismaz 2 gadus, bet pie esošajiem studentu un mācībspēku noslogojumiem, pieļaujamajām normām, kredītpunktu rēķināšanas sistēmām u.tml. kko principiāli jaunu dabūt ir nereāli.