Stefano Kolonna (1503.-1572.)

( sastindzis_laiks )

Vakar no rīta, 99 gadu vecumā miris Habsburgu dzimtas galva Otto fon Habsburgs, pēdējā imperatora un karaļa Karla I dēls un mantinieks, pēdējais no dzīvajiem Habsburgiem, kurš pasaulē nāca dzimtai vēl valdot.

( dažas_bildes )

Kaut neesmu īpaši augstās domās par anglosakšiem kā par visai barbarisku Eiropas civilizācijas perifērijas atzaru, taču jauki, ka Vindzoru dinastija jeb Saksijas Koburgas un Gotas dinastija (Vetinu dinastijas Ernestīnas līnija, kas kopš 1917. gada dēvējas par Vindzoru namu) stāv nesatricināmi. Vestminsteras abatijā šodien kroņprinča Viljama un buržuā Ketrīnas Midltones kāzu ceremonija. Labprāt būtu izdīcis bosam brīvu - kā nekā Dižie Megapacienta Darbi apdarīti, - paņemtu Martini un dotos mājās jūsmot, cik mulss un pacilāts karietē piebrauc Viljams. Taču nav lemts, nav lemts.

Vispār jau par to Ijābu sajūsmā neesmu (vienkārši permanenta nepatika pret politologiem kā sugu), taču šo citātu piefiksēšu arhīvā: "Aristokrātiskais politiķis bija izcilība gan savos tikumos, gan netikumos. Viņam varbūt piemita izcilas spējas, bet arī izcila izvirtība un netikumi. Demokrātiskais politiķis turpretī ir mērens: ļaužu vairākums grib balsot par tādiem pašiem, kā viņi, proti, par viduvējībām. Tādēļ demokrātija ir naidīga pret ekscentriskumu; tā ir nivelējoša – ja gribi iepatikties vairākumam, pieskaņojies tam. Aristokrāts drīkstēja nerēķināties ar to, ko par viņu padomās „plašās darbaļaužu masas” – un reizēm politikā tā milzīga priekšrocība, ja tev nav bez apstājas jāskaidro savi lēmumi lielajam pūlim, kurš galu beigās tāpat no tiem nekā nesapratīs! Demokrātiskam politiķim tas nav pieļaujams. Viņam ir jāpieskaņo sava uzvedība tam pašam nelaimīgajam vidējam pilsonim, mediānas balsotājam."