Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:
1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.
1819. gads bija ražīgs.
- Izsauca uz dueli dzejnieku Kondratiju Riļejevu, jo tas salōnā bija publikai pārstāstījis grāfa Fjodora Tolstoja joku par mūsu varoni, ka tas dzērumā aizturēts, aizvests un slepeno kanceleju un tur vispirms nopērts, bet pēc tam tikai noskaidrota persona. Abi duelanti izšāva viens uz otra pusi, bez rezultāta.
- Tad izsauca uz dueli pašu grāfu Tolstoju. Abi viens otram veltīja dzelīgas epigrammas, taču grāfs neatzina oponentu par dueļa cienīgu.
- Kad varonis apspēlēja jēlu jociņu par sava drauga Vilhelma Kihelberga uzvārdu, tas viņu izsauca uz dueli. Abi šāvās ar pistolēm, taču viens otram netrāpīja.
- Puškins izsauca uz dueli Modestu fon Korfu, kurš bija licis suņu puišiem nopērt Puškina sulaini Ņikitu, kurš dzērumā bija līdis pie Korfa sulaiņa kauties. Korfs paziņoja, ka viņš par tādiem niekiem nešaujas.
- Tad Puškins izsauca uz dueli majoru Deņisoviču, jo tas, kad Aleksandrs dzērumā teātrī publiski apsaukāja aktierus uz skatuves rupjībām un meta primadonnai ar sapuvušiem tomātiem, lika dižajam dzejniekam aizvērties un uzvesties kā inteliģentam cilvēkam pieklājas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1820. gads
- Kišiņevā traktierī sakāvās ar ulānu virsniekiem grāfu Fjodoru Orlovu un Alekseju Aleksejevu, proti, Aleksandrs traucēja šiem biljarda spēli, beigās ar bumbu iemeta Orlovam. Virsnieki dzejnieku izmeta pa durvīm, paātrinot tā inerci ar kājas spērienu pa nedzejisku vietu. Pēc brīža Puškins ielauzās biljarda zālē, bruņojies ar pistolēm, un draudēja visus nošaut – rezultātā duelis. Otrā rītā noskaidrojies, Puškins atvainojās, mierizlīgums: duelis atcelts.
- Taču dzīvei jautrības pietrūka, un Puškins ar piedāvājumu izkauties uzbāzās jēgeru štabskapitanam Ivanam Dragunovam. Proti, paņēmis rapieri, esot planējis pa kluba telpām, imitējot dažādas paukošanas pozas. Šajā brīdī ienācis Dragunovs, kuram mūsu varonis, pat neapsveicinoties, sācis lēkāt apkārt un bakstīt ar rapieri, aicinot duelēties. Dragunovs nīgri nošņācis, ka neesot vaļas ākstīties un devies tālāk, taču Puškins nav to ļāvis. Rezultātā kapitans ar roku atsitis rapiera cirtienu un ar dūri notriecis dzejnieku no kājām. Pēc tam mierizlīgums: duelis atcelts.
- Tajā Puškins izsaucis uz dueli kādu Kišiņevas grieķi (vārdu annāles nav saglabājušas), kurš krodziņā pie vīna kausa atļāvies paust izbrīnu, ka dižais dzejnieks nav lasījis kādu grāmatu, par ko bijusi saruna. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1821. gads
- Puškins izsauca uz dueli kādu francūzi, baronu de S… (vārdu annāles nav saglabājušas), iemesls nezināms. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Taču francūži dzejniekam iepatikās, un nākošo tas uz dueli ar zobeniem izsauca kādu Degiljī (Deguilly). Tas, dzejniekam par lielu īgnumu, atteicās, pie tam vēl paziņoja varas iestādēm, ka viņam viens traks kauslis uzbāžas.
1822. gads arī bija ražīgs
- Puškins krogā pārsolīja kazino orķestrantiem honorāru, un tie jēgeru pulka komandiera Semjona Starova pasūtītās kadriļas vietā sāka atskaņot Puškina pasūtīto Mazurku. Abi divas reizes šāva, taču netrāpīja ne viens, ne otrs.
- Tā kā virsnieki bija nepatīkami atsaucīgi uz duelēšanos, nākamajā reizē Puškins izsauca uz dueli 65 gadus veco valsts padomnieku Ivanu Lanovu, kurš viņu bija nosaucis par pienapuiku tāpēc, ka dzejnieks visu laiku jaucās sarunā ar dzēlīgām piezīmēm. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc laika Puškins, viesojoties moldāvu bajāra Todoraki Balša mājā, pie viesību galda izteica virkni jēlību namamātei, bet kad vīrs iejaucās, izsauca to uz dueli. Uzzinājis par to, Besarābijas vietvaldis ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja iemest tautas dzejnieku karcerī izgulēt dzērumu un apdomāt savu uzvedību.
- Taču jau pēc mēneša Puškins izsauca uz dueli moldāvu muižnieku Karlu Prunkulo – abi bija sekundanti kādā duelī, un Prunkulo Puškina prāt nebija izturējies ar pienācīgu cieņu dueļa noteikumu apspriešanā. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Tad Puškins pie viesību galda sastrīdējās ar 67 gadus veco senatoru, grāfu Severīnu Potocki un, tā kā grāfs nepiekrita tautas ģēnija argumentiem, izsauca to uz dueli. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins pie galda, dzirdot štabskapitana Rutkovska stāstu par 3 mārciņas smagiem krusas graudiem, nosauca stāstītāju par meli, bet tas viņu – par neaudzinātu un pārlutinātu puišeli. Uzzinājis par gaidāmo dueli, ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja iemest tautas dzejnieku karcerī apdomāt savu uzvedību.
- Tad puškinu savas laulātās - trakoti smukas čigānietes vārdā Ludmilas, - gultā pieķēris Kišiņevas uzņēmējs Inglezi un izsaucis uz dueli. Uzzinājis par gaidāmo dueli, ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja varonim sēdēt pāris dienas mājas arestā, duelis atcelts.
1823. gads
- Puškins publiski nosauca kvartirmeistara nodaļas praporščiku Aleksandru Zubovu par blēdi, jo tas viņu vinnēja kārtīs. Duelī Zubovs pretiniekam netrāpīja, savukārt Puškins atteicās šaut, vien painteresējās, vai apvainotais guvis gandarījumu.
- Puškins izsauca uz dueli moldāvu rakstnieku Janko Russo. Tas bija atgriezies dzimtenē pēc 15 gadu dzīves Parīzē, momentā nonāca vietējās sabiedrības uzmanības centrā un trakoti nepatika Puškinam, kurš to nolēma pārmācīt. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1824. gads
- Puškina duelis ar nezināmu pretinieku (par to zinām vien no Aleksandra Turgeņeva vēstules kņazam Vjazemskim). Puškins neesot trāpījis, pretinieks no sava šāviena atteicies.
1826. gads
- Puškins pie kāršu galda sastapās ar savu seno nedraugu grāfu Fjodoru Tolstoju, apvainoja to par kāršu blēdi un izsauca uz dueli. Tā kā Tolstojs bija pieredzējis duelants un lieliski prata rīkoties ar visa veida ieročiem (dueļos bija nogalinājis 11 pretiniekus), iejaucās abu draugi un viss beidzās ar mierizlīgumu – Puškins atvainojās.
1827. gads
- Puškinu izsauca uz dueli muižnieks Vladimirs Solomirskis, jo dzejnieks viesībās kņaza Urusova namā atļāvās jēli tenkot par grāfieni Annu Bobrinskuju. Iejaucās abu draugi un viss beidzās ar mierizlīgumu – Puškins atvainojās.
1828. gads
- Puškins izsauca uz dueli 55 gadus veco izglītības ministru kņazu Aleksandru Goļicinu, kurš viņu neesot pratinājis ar pienācīgu cieņu par dzejoli “Gabrieliāde” (Гаврилиада). Kņazs dzejnieka prasību ignorējis, tā kā Puškinam nācās gandarīties ar indīgām epigrammām par ministra iespējamo homoseksualitāti.
- Puškins izsauca uz dueli Francijas vēstniecības otro sekretāru Marī de Lagrenē (Marie de Lagrené). Dzejnieks ballē bija pavairāk iedzēris un, aplidojot grāfieni Agrafenu Zakrevskuju, viņam šķita, ka diplomāts esot mūzai iečukstējis ausī: “Ak, sūtiet taču viņu dillēs!” De Lagrenē apgalvoja, ka vajagot mazāk dzert, neko tādu viņš neesot teicis. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1829. gads
- Puškins izsauca uz dueli ārlietu ministrijas kambarjunkuru grāfu Aleksandru Hvostovu, kurš neesot bijis sajūsmā par Puškina dzejas rindām “Viesnīcā vien cūkas, tarakāns, un kambarjunkurs grāfs Hvostovs”. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1836. gads
- Puškins izsauca uz dueli grāfu Vladimiru Sollogubu, jo tas uz Natālijas Puškinas iesmiešanu par viņa nelaimīgo mīlu atbildējis, ka dāmām, kuras sen jau kā aizmirsušas, kā ir mīlēt un būt mīlētām, neklājas ņirgāties par citu jūtām. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins izsauca uz dueli dabaszinātnieku un ārlietu ministrijas ierēdni Semjonu Hļustinu, kurš visai kritiski atļāvies izteikties par dižgara dzeju un uzvedību. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins izsauca uz dueli kavaliergvardes pulka virsnieku Žoržu de Antesu (Georges-Charles de Heeckeren d'Anthès), jo bija manījis baumas, ka tam patīk Aleksandra sieva Natālija vairāk, nekā piedienētos. Duelis atcelts, jo Žoržs bildināja Puškina sievasmāsu Jekaterinu Gončarovu.
- Puškins izsauc uz dueli kavalērijas ģenerāli, kņazu Nikolaju Repņinu-Volkonski, kurš nicīgi izteicies par dzejnieka talantu. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1837. gads
- Puškinu izsauca uz dueli Nīderlandes sūtnis barons Jakobs van Hekerns, jo Puškins ļoti rupjiem vārdiem to bija aizskāris. Savā vietā uz dueli sūtīja audžudēlu Žoržu de Antesu. Dueļa rezultāts: de Antess smagi ievainots labajā plecā un kontuzēts, Puškinam lode sašķaidīja gūžas locītavu un ieurbās vēderā (tajos laikos neārstējams ievainojums).
P.S.
Man domāt, jābrīnās, ka dižais dzejnieks ar šādu dzīvesveidu vispār tik ilgi novilka, nevis par to, ka beigu beigās saņēma lodi vēderā.