"(..) lai saglabātu kaut formālus akadēmiskas izglītības kritērijus, ir spiesta ģenerēt virkni zinātnes simulāciju un izlikties, ka grupu apmācības organizācijā vai pubertātes perioda izturēšanās īpatnību koriģēšanā runa ir par zinātni. Daudzviet veiktā terminoloģiskā pāreja no pedagoģijas pie "izglītības zinātnēm" ir tam liecība.

Filozofs Juliāns Nida-Rumelīns asi kritizējis šo "pedagoģijas pseidozinātniskošanu" un vērsies pret skolotāju profesionālās apmācības augstākajās mācību iestādēs un BA/MA studentu pielīdzināšanu, jo tādējādi tiek nodarīts kaitējums pedagoģijai kā uz praksi orientētai nozarei. Šai kritikai vajadzētu būt vēl asākai, ja sociālās kompetences vēl vairāk izvirzītos vairs tikai pro forma ar kādu nozari saistītu pedagoģisko studiju centrā. Protams, var iebilst, ka šīm sociālajām kompetencēm jātiek nodotām tālāk arī universitātē, taču tam traucē ne tikai to orientācija uz praksi, bet arī spēcīgā ideoloģiskā kontaminācija, kas padara šīs izglītības zinātnisku pamatojumu par ļoti apšaubāmu. (..) Galvenā problēma tomēr ir šāda: šis koncepts predz, ka "būšanu par skolotāju" var studēt tāpat kā matemātiku vai bioloģiju. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 48.-49. lpp.