"(..) Termins "lūzeris" atvasināts no angļu "loser" - zaudētājs jeb neveiksminieks, kurš nav pratis realizēt sevi, izmantot dzīves piedāvātās iespējas. Pie vainas šeit ir ne tik daudz viņa viduvējās spējas un talanti, cik viņa nespēja saprast sociālo kontekstu jeb vidi un tajā valdošos noteikumus. Kā vēsta tēzaurs, literatūrā lūzeris "cenšas ieņemt to nišu, kas agrāk piederēja varonim, vēl agrāk kultūrvaronim."
Par lūzeri nekļūst tas, kurš piedzīvo zaudējumu vai neveiksmi - to piedzīvo jebkurš, tā ir eksistenciāla konstante, proti, dzīves sastāvdaļa. Par lūzeri kļūst tas, kurš:
1) atsakās uzņemties savu daļu atbildības par notikušo, tā vietā vainojot citus;
2) atsakās mācīties no situācijas, tā vietā spītīgi atkārtojot uzvedību, kura noveda pie negatīvām sekām, un papildina to ar narciskām aizsardzībām: neapzinātu izstumšanu, apzinātu noliegumu, pārspīlējumiem.
Lai zaudējuma gadījumā nekļūtu par lūzeri, ir jāatzīst pats zaudējuma fakts, jānovērtē tā objektīvie un subjektīvie iemesli. Balstoties uz šiem secinājumiem, jāizdara nepieciešamās korekcijas uztverē un uzvedībā, lai turpmāk izvairītos no situācijas atkārtošanās. Taču lūzeriem šādas paškritikas nav. Lai nekļūtu par lūzeri, ir jāsaglabā psiholoģiska elastība, cenšoties nevis pakārtot pasauli savam (kā izrādās!) kļūdainajam priekšstatam, bet gan mainīt priekšstatu uz adekvātāku un rīkoties saskaņā ar to. Bez šādas elastības nav iespējama personības attīstība. (..)"

(c) Vents Sīlis