"(..) Pārmetums, ka skola nemāca to, ko vajag dzīvē, ir pavadījis pedagoģiskās iestādes jau kopš antīkā laikmeta. (..) Nederīgas zināšanas. Jā, tās raksturo izglītotu cilvēku un nāk par ļaunu. Skolnieki prot interpretēt dzeju, taču nespēj aizpildīt nodokļu deklarāciju - tas tik tiešām ir katras mūsdienu izglītības ministres ļaunākais murgs. Tāpēc skola vairs nedrīkst nodarboties ar zināšanām, kurām nav dzīves konteksta, jēdziens "faktu zināšanas" ir kļuvis par - starp citu, nodevīgu, - nevārdu; it kā vajadzētu mācīt viedokļus un ideoloģiju. Atbilstīgi situācijai un nolūkiem ir pieprasīta uz kompetencēm orientēta jautājumu nostādne, savukārt zināšanas, kas nenoder kādas problēmas risināšanai, ir nelietderīgas un no tām jāatsakās. Ka šāda zināšanu vērtības pazemināšana ir saistīta ar jau kādu laiku tik labprāt apraudāto postpatiesības laikmetu, paliek nepamanīts tiem, kas līdz šīm visu uzskatījuši par sociālu konstrukciju un tagad no jauna atklājuši empīrisku patiesību. (..)"

Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 12.-13. lpp.