Tālā 1456. gada 22. augustā Transilvānijā, Tirgovištes (Târgoviște) pils centrālajā zālē norisa svinīga Valahijas principāta (Цѣ́ра Рꙋмѫнѣ́скъ) jaunā gospodara Vlada III kronēšanas ceremonija. Nu it kā ne jaunā – pusaudža gados viņš jau bija kronēts pirms astoņiem gadiem, taču jau pēc pusotra mēneša valdīšanas, Vadislava organizētā dumpja rezultātā Vladam nācās bēgt.

Viņš, šķindinādams piešus pret grīdas akmens plāksnēm, savu maģāru gvardu priekšgalā ienāca zālē tūlīt aiz heroldiem, kas svinīgi vēstīja par to. Uz mirkli apstājies pie liela venēciešu stikla spoguļa, saviebās un noskaldīja: Aizvākt! Neko te nevar saskatīt! – Tad aizsoļoja līdz tronim, apsēdās, un pārlaida bargu skatienu pār telpu: Aizkarus ciet! Saule acīs spīd. – Tad neapmierināts ievilka nāsīs gaisu: Pēc ķiplokiem smird! Kurš te lauķus ielaidis?! - Un ar skatienu ieurbās ar sudrablietām nokrautajā galdā: Vai ta' Valahija tik nabadzīga, ka pilī svētkiem nav pat zelta svečturu un kausu? Aizvākt!

Sulaiņi sarosījās, bet valahu bajāri klusēja un nervozi mīņājās, cenšoties saprast, kas tas Vlads par putnu. Gospodars uzmeta tiem caururbjošu skatienu: Tā, ar kronēšanos viss kārtībā, tagad palūkosim saimniecības lietas. Nesiet šurp rēķinu grāmatas! Palūkosim, kurš cik šajos gados saņēmis kroņa pasūtījumus ceļu būvei un skolu reformai, kas no tā visa paveikts. Un pie reizes to, cik kurš nodokļos samaksājis.

- Jēziņ, īsts asinssūcējs! Vampīrs! Drakula tāds! – izmisis nočukstēja kāds no celtniecības karteļa bajāriem kur pašā aizmugurē. Tā dzima viena no krāšņākajām viduslaiku Eiropas leģendām.