Visu dzīvnieku sugu pārstāvji, augot, iziet caur diezgan konstantiem un prognozējamiem attīstības posmiem. Dažām sugām, piemēram suņiem, šie posmi prognozējami ar precizitāti līdz nedēļām (atkarībā no šķirnes). Ja zinām par šiem suņa attīstības kritiskajiem posmiem un to raksturlielumiem, tas daudz labāk ļauj saprast attiecīgā vecuma suni, zināt, ko no tā var prasīt, bet ko nē. Ignorējot tos, var neglābjami “sabojāt” kucēna uzvedību. Piemēram, ir divi viskritiskākie posmi, uz kā pamata veidojas suņa temperaments:
- Ja kucēnu tur migā līdz četrpadsmit nedēļām, nelaimīgs būs tas, kurš to galu galā iegādāsies. Šāds suns nemācēs tikt galā ar stresa situācijām un nespēs atrast sev vietu cilvēku ģimenē. Viņa “kaislība uz mūžu” būs citi suņi, jo izlaists posms, kad kucēns mācījies iedzīvoties cilvēku ģimenē.
- Otra galējība ir tad, kad kucēnu pārāk ātri atrauj no mātes, jau kāda mēneša vecumā. Tur problēma, ka viņš tā arī nav paguvis iemācīties būt suns, jo šis attīstības posms kopā ar sev līdzīgiem ir bijis pārāk mazs. Visticamāk, pieaudzis tas būs agresīvs dzīvnieks, jo nav paspējis mātes uzraudzībā apguvis prasmi sadzīvot ar pārējo kucēnu metienu.

Pirmās desmit nedēļas. Jo kucēni top “suniskāki”, jo mērķtiecīgāka kļūst viņu it kā haotiskā ņemšanās migā. Viņi grūstās, kāpelē viens pār otru, veļas, un kož viens otram mazajiem, taču asajiem zobeļiem. Uzzina, cik stipram jābūt kodienam, lai tas otram nodarītu sāpes, un iepazīst sāpes, saņemot kodienu pretī. Principā šajā vecumā vienīgā zobu funkcija ir sāpju nodarīšana, jo lai plēstu gaļu vai grauztu kaulus, tie neder. Žokļu muskuļi ir pārāk vāji, lai nodarītu lielāku skādi, tā kā viss ir uz to, lai kucēni iemācītos paši regulēt kodiena spēku. Māte regulē šo ņemšanos ar rūcienu vai bargu skatienu. Ja kucēns neklausa, tad viņa pieceļas kājās tam pāri, vai pat saņem aiz skausta ādas un viegli sapurina – kucēns saprot auguma un spēka starpību, un noveļas uz muguras, atsedzot vēderu un ar smilkstu demonstrējot pakļaušanos. Nākamajā reizē reakcija uz mātes skatienu vai rūcienu būs uzreiz.

Bez tam šajā posmā svarīgs arī kontakts ar cilvēku. Tos regulāri jāņem rokās, maigi jāapgāž, jāpakasa vēderiņu, jāpārbauda ķepas, zobus, acis un spalvu. Kucēnam nostiprinās pozitīva pieredze saskarsmē ar cilvēku, bet vieglais stress palīdz izveidoties noturībai pret stresa situācijām nākotnē. Kucēni sāk mācīties būt suņi cilvēku vidē.

12-18 nedēļu vecumā kucēni pamazām apgūst bara hierarhiju un savu rangu tajā. Tie jau ir pusaudži, pašpārliecinātība aug, šie sāk izmēģināt atļaušanās robežas. Ja jau ir nošķirti pie cilvēkiem, tad bieži vien panāk sev tādu statusu un brīvības, kādu māte un pārējie suņi nekad nepieļautu. Cilvēks uz šādu padsmitnieku vēl raugās kā uz kucēnu, attiecīgi, ir daudz iecietīgāks un nepievērš uzmanību tam, ko suņu barā nekad nepieļautu. Kucēnam piedodam to, ko neļautu pieaugušam sunim. Taču suņi attīstās straujāk, un savā attīstībā šie vairs nav kucēni. Tieši tāpat kā nedrīkst pieļaut 12-16 gadus veca pusaudža patvaļu, nedrīkst pieļaut 12-16 nedēļas veca suņu pusaudža nekaunību. Tas ir laiks, kad suņu puikās strauji pieaug testosterons, attīstās ilkņi, mainās to attieksme pret apkārtējo baru (un cilvēku ģimeni viņš uztver kā baru), mainās apkārtējo suņu attieksme pret viņu – tas vairs nav kucēns. Pārtrūkst emocionālā saikne ar māti un jaunā suņa instinktīvs pamatuzdevums ir atrast savu vietu suņu/cilvēku bara hierarhijā. Jo augstāks rangs, jo labāk.
4-8 mēnešos – došanās pasaulē. Jaunulis, kas līdz tam ar prieku atsaucās saimnieka balsij, sāk dīvaini uzvesties. Vairs neatsaucas, uzdrošinās pat rūkt un rādīt zobus, uz saimnieka teikto reaģē ar neizteiksmīgu skatienu, tad pagriežas un dodas pretējā virzienā. Savvaļas suņu vai vilku barā šāda uzvedība būtu pašsaprotama. Jaunuļi pārstāj klausīt savus vecākus, rūc pretī, izturas kaitinoši, līdz vadzis lūzt un tie tiek padzīti no alas. Lai paši savā jaunuļu barā iet medībās, meklē pāri. Pēc gada, ja nav kritis par upuri medniekiem, kopā ar partneri atgriezīsies dzimtajā barā jau kā pilntiesīgi tā locekļi, vai atradīs sev teritoriju un veidos savu baru. Cilvēku attīstībā šim instinktīvajam uzvedības modelim atbilst t.s. pubertātes 14-16 gadu vecums.

Te gan jāpiebilst, ka vēlme doties pasaulē nav raksturīga visam šim posmam, bet tikai kādai nedēļai, retumis mēnesim. Turpmāk reakcija uz pavēli “šurpu” atkarīga no tā, cik daudz prieka jaunulis izbaudījis, kamēr bijis pamucis. Piemēram, aizskrējis pamežā pakaļ izbaidītam zaķim, to pazaudējis, taču uzdūries piknikotājiem, kas šo pabaro ar neredzētiem kārumiem un spēlē ar viņu kopā bumbu, tad sastop jaunu un superjauku kucīti, ar kuru kopā izskraidās no sirds. Taču visi šie prieki tikai līdz brīdim, kad sastop saimnieku, kurš nikns kā pērkona dievs. Izpriecām nu ir gals, saimnieks nikns un nejauks, uzlabot komfortu var vienīgi bēgot.

6-14 mēnešos – dzimumnobriešana. Jaunā suņa organisms piedzīvo ievērojamas hormonālās izmaiņas, visnotaļ līdzīgas tām, kādas skar cilvēkus pārejas vecumā. Citam izmetas pinnes, citu pārņem nepārvarama kognitīvā disonanse starp veselo saprātu un sociālajām konvencijām, citi, tiesa gan maz tādu, pārlec tam visam pāri bez problēmām. Pusaudžu vecāki labi zina, cik tas ir šausmīgs laiks. Ar suņu jauniešiem ir visnotaļ līdzīgi – organisms koncentrējies uz hormonu fluktuāciju adaptāciju, pilns ar blakus efektiem. Un lielā mērā no saimnieka reakcijas atkarīgs, vai tās nostiprinās, vai nē.

Ja suns ir pirmajā klasifikācijas periodā (12-18 nedēļas) ieguvis “barā” pietiekami augstu rangu, tad nākošajā cilvēka mēģinājumi viņu sākt radināt pie paklausības - t.i. ranga pazemināšana, - var ievērojami mainīt uzvedību. Kā, tas atkarīgs no suņa temperamenta. Itin bieži saimnieki, kas ļāvuši pusaugu sunim ieņemt ģimenē centrālo lomu, un nu mēģina hierarhiju mainīt, nonāk konfrontācijā. Un nevajag uzskatīt, ka suns ne no šā, ne no tā kļuvis agresīvs. Viņš gluži vienkārši uzvedas kā suns, kā māte daba viņu iekārtojusi. Ja suns uzskata, ka “bara” vadonis ir viņš, tad viņš nepieļaus cita bara locekļa - šajā gadījumā saimnieka, - uzvedību ārpus tiem rāmjiem, ko nosaka tā vieta suņa vērtību hierarhijā. Bet vietu hierarhijā nosaka tas, ko līdz šim ļauts nesodīti darīt, t.i. rīcības brīvība.

Svarīgākais suņa dzīvē ir tā vieta bara hierarhijā. Savvaļas suņu vai vilku barā katrs bara loceklis zina savu vietu, un lieliski apzinās, ko drīkst darīt, bet kas viņa rangam netiek ļauts. Jo augstāks rangs, jo vairāk priekšrocību un privilēģiju. Ja zemākstāvošais mēģina darīt ko tādu, kas ļauts tikai vadonim, tas to uzreiz pamanīs un apturēs ar caururbjošu skatienu.

Savukārt “cilvēku barā”, kurā suns dzīvo, hierarhijas robežas ir daudz izplūdušākas, un suns spiests pats noteikt savu rangu, atkarībā no tā, ko drīkst atļauties. Daudziem suņiem ļauj ielēkt saimnieku gultā, kaut vai no rīta, samīļoties. Visiem tiem ir sava guļasvieta - grozs vai paklājs, - kur tie guļ naktī. Ir vēl citas iecienītās atpūtas vietas, ko apkārtējie respektē, nu tur zem pusdienu galda virtuvē, blakus klubkrēslam viesistabā u.tt. Suņa vieta ir neaizskarama – neviens no “bara” tur neies gulēt. Savukārt suns drīkst gulēt, kur vien vēlas. Sakiet, kurš suņaprāt ir bara vadonis?

Vēl viens svarīgs moments ir pārtika. Suns ir plēsējs, bet plēsējiem medījums ir ne tikai izdzīvošanas jautājums, bet arī svarīgs aspekts sociālās kārtības nodrošināšanā. Piemēram, suni baro konsekventi sešos no rīta, savukārt cilvēku ģimene brokasto vai nu piecos, vai septiņos, atkarībā no tēva darba grafika. Un brīnās, ka kad ir agrās brokastis, suns nekad nenāk pie galda ubagot, bet kad vēlās – nāk, kaut pats paēdis un nekad no cilvēku galda neko nesaņem. Bet patiesībā nekā dīvaina te nav. Barā pirmais ēd vadonis, bet pārējie to, kas šim palicis pāri. Tā arī suns – ja cilvēki ēd agrāk par viņu, tad skaidrs, ka nepienākas, savukārt ja viņš ēd pirmais, tātad tajā brīdī statuss ir augstākais, instinktīvi jūt, ka var pretendēt uz to, ko ēd pārējie “bara” locekļi.

Vieta hierarhijā nosaka to, kurš ko drīkst. Cik reizes tā bijis, ka sēžat vakarā pie TV, skatāties ko sev interesantu, taču tad piepeši suns ar purnu iebiksta – vēlas, lai šo paglauda. Visbiežāk cilvēks reaģē automātiski, jo zina, ka ģimenes mīlulis taču mierā neliksies. Vai nu grūti šo pabužināt, skatoties seriālu. Nu un, protams, patīkami, ka suns alkst tavas uzmanības. Bet suņa patiesībā viss vienkārši, proti, viņš nosaka, kad un kuram viņu jāpaglauda. Cilvēki, paši neapzinoties, veido situāciju, kurā:
- suns guļ, kur vēlas, bet viņa vietā neviens neguļ;
- suns ēd pirmais, bet cilvēki pēc tam – paliekas;
- vsuns uzvar visās spēka rotaļās (piemēram, kurš kuram izraus rotaļu zaķi);
- durvīs un šaurās ejās vienmēr palaižam suni pa priekšu;
- kad suns kur istabā atlaidies, cilvēks vienmēr tam apies apkārt, netraucējot;
- cilvēki viņu glauda vienmēr, kad viņš to vēlas, un samierinās ar nedisciplinētību, ja viņš nevēlas klausīt.
Tās visas ir bara vadoņa privilēģijas. Ja suns saprastu cilvēku valodu, viņš būtu visnotaļ izbrīnīts, ka kāds no viņam mīļā, taču pakļautā bara sevi dēvē par “saimnieku”, jo saimnieks ir alfa - tas, kam visvairāk tiek ļauts un piedots.

Vērojot pusaudžu uzvedību, neizbēgami gribas piekrist Klarensam Pfafenbergeram (Clarence Pfaffenberger), kurš tālajā 1963. gadā savā pētījumā “The New Knowledge of Dog Behavior” secina, ka suņu uzvedība augšanas periodā ir tik ļoti līdzīga cilvēku uzvedībai, ka ja saprotam, kā aug suns, sapratīsim arī, kā aug mūsu pusaudzis.