īsti nerunāju gan tikai par mūsdienu šķirnēm un sporta izcilniekiem. divas vecākās (abas strīdās, kura bija pirmā, bet bez tām ir vēl vairākas, kas pretendē uz šo godu - mongoļu u.c.) - arābi un ahaltekinieši ir vairākus tūkstošus senas zirgu šķirnes, turklāt mūsdienu endurance disciplīnā visvairāk izmanto tieši arābus. arī ahaltekinieši izceļas ar izturību un pieticību un ātrumu. tādi zirgu pasaules kurti.
par arī ļoti seno mongoļu zirgu šķirni teikts tā - The Mongolian Horse is an ancient war horse breed that has lived and fought alongside the Mongols for thousands of years. They became feared war horses during the rule of Genghis Khan (1206-1227) when they served as coursers. Their exceptional hardiness and stamina made them a highly valued mount on the battlefield. Their only downside was their stout conformation, which made them slower than other war horse breeds.
viduslaikos toties bija jau vesels lērums šķirņu, kuras izmantoja arī karošanas vajadzībām, piemēram - frīzi, andalūzieši, peršeroni, šairi un burvīgie indiešu marvari zirgi ar skruļļainajām ausīm. un uz dažām no šīm šķirnēm arī Porziņģim būtu grūti uzrausties bez pakāpšanās uz benķīša, piemēram, Šaira, kur šķirnes standarts ērzelim ir minimums 173 cm skaustā (pirms Šairu ciltsgrāmatas rašanās tie bija lielāki un smagnējāki un saukti par The English Great Horse - The English Great Horse was valued during the reign of Henry VIII, when stallions measuring less than 'fifteen handfuls' could not be kept, but the increasing role of gunpowder brought an end to the use of heavy horses in battle. Oliver Cromwell's cavalry favoured lighter, faster mounts and the big horses began to be used for draught work instead. During the sixteenth century, Dutch engineers brought Friesian horses with them when they came to England to drain the fens, and these horses probably had a significant influence on what became the Shire breed). tāpat arī franču peršeroni nav nekādi rūķīši. protams, visiem ierindniekiem nebija pieejami ciltsgrāmatu standartiem pilnībā atbilstoši zirgi, taču Rietumeiropā tomēr jau visai sen zirgu izmēri bija visai pieklājīgi. tas te mūsu pasaules nostūrī, kur vēl pirms 100 vai drusku vairāk gadiem bija pilni staļļi ar tādiem maziem, pieticīgiem sīkaliņiem
manuprāt salīdzināt max 2 km lēkšos ar 1600 km 15 dienās nav īsti adekvāti. nav jau runa par zirgu nojāšanu, bet par to, ka normāls, fiziski trenēts zirgs, ar rūpīgi plānotām un pārdomātām atpūtas pauzēm un barošanu spēj nolēkšot krietni vairāk par tiem 2 km. nezinu ko un kā to domāja Tavs treneris, bet 4 km auļo pat auļošanas sacensībās pilnos auļos.
+ islandiešiem nav rikšotāju. rikšotāji ir vieglo braucamo zirgu šķirņu grupa - piemēram, Latgales rikšotājs un Amerikas rikšotājs. tie ir zirgi, kurus izmanto sacensībām (pārsvarā braukšus, bet šur tur arī jāšus), kurās tie skrien tikai rikšu gaitā. islandiešu zirgam ar šo disciplīnu nav nekāda sakara. tiesa gan islandiešu zirgiem ir unikāls gaitas veids - tolts, kas ir it kā līdzīga rikšiem, bet četrtaktu un kājas kustās kā soļos, tikai ļoti ātri. vēl daļai šīs šķirnes pārstāvju ir arī flying pace gaita (nezinu kā to sauc latviski), kas ir divtaktu un arī ļoti ātra, bet ne visi islandieši spēj šo gaitu izpildīt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
https://archive.aramcoworld.com/issue/1
https://www.akhalstud.hu/history-of-akh
par arī ļoti seno mongoļu zirgu šķirni teikts tā - The Mongolian Horse is an ancient war horse breed that has lived and fought alongside the Mongols for thousands of years. They became feared war horses during the rule of Genghis Khan (1206-1227) when they served as coursers. Their exceptional hardiness and stamina made them a highly valued mount on the battlefield. Their only downside was their stout conformation, which made them slower than other war horse breeds.
viduslaikos toties bija jau vesels lērums šķirņu, kuras izmantoja arī karošanas vajadzībām, piemēram - frīzi, andalūzieši, peršeroni, šairi un burvīgie indiešu marvari zirgi ar skruļļainajām ausīm.
un uz dažām no šīm šķirnēm arī Porziņģim būtu grūti uzrausties bez pakāpšanās uz benķīša, piemēram, Šaira, kur šķirnes standarts ērzelim ir minimums 173 cm skaustā (pirms Šairu ciltsgrāmatas rašanās tie bija lielāki un smagnējāki un saukti par The English Great Horse - The English Great Horse was valued during the reign of Henry VIII, when stallions measuring less than 'fifteen handfuls' could not be kept, but the increasing role of gunpowder brought an end to the use of heavy horses in battle. Oliver Cromwell's cavalry favoured lighter, faster mounts and the big horses began to be used for draught work instead. During the sixteenth century, Dutch engineers brought Friesian horses with them when they came to England to drain the fens, and these horses probably had a significant influence on what became the Shire breed). tāpat arī franču peršeroni nav nekādi rūķīši.
protams, visiem ierindniekiem nebija pieejami ciltsgrāmatu standartiem pilnībā atbilstoši zirgi, taču Rietumeiropā tomēr jau visai sen zirgu izmēri bija visai pieklājīgi. tas te mūsu pasaules nostūrī, kur vēl pirms 100 vai drusku vairāk gadiem bija pilni staļļi ar tādiem maziem, pieticīgiem sīkaliņiem
te tāds īss un populārzinātnisks rakstiņš
https://horseyhooves.com/medieval-war-h
un https://en.wikipedia.org/wiki/Horses_in
manuprāt salīdzināt max 2 km lēkšos ar 1600 km 15 dienās nav īsti adekvāti. nav jau runa par zirgu nojāšanu, bet par to, ka normāls, fiziski trenēts zirgs, ar rūpīgi plānotām un pārdomātām atpūtas pauzēm un barošanu spēj nolēkšot krietni vairāk par tiem 2 km. nezinu ko un kā to domāja Tavs treneris, bet 4 km auļo pat auļošanas sacensībās pilnos auļos.
+ islandiešiem nav rikšotāju. rikšotāji ir vieglo braucamo zirgu šķirņu grupa - piemēram, Latgales rikšotājs un Amerikas rikšotājs. tie ir zirgi, kurus izmanto sacensībām (pārsvarā braukšus, bet šur tur arī jāšus), kurās tie skrien tikai rikšu gaitā. islandiešu zirgam ar šo disciplīnu nav nekāda sakara. tiesa gan islandiešu zirgiem ir unikāls gaitas veids - tolts, kas ir it kā līdzīga rikšiem, bet četrtaktu un kājas kustās kā soļos, tikai ļoti ātri. vēl daļai šīs šķirnes pārstāvju ir arī flying pace gaita (nezinu kā to sauc latviski), kas ir divtaktu un arī ļoti ātra, bet ne visi islandieši spēj šo gaitu izpildīt.