14-15 gadu vecumā man bija ļoti stingra pārliecība, ka nodarbošo visu atlikušo dzīvi ar to, ko mācījos jau kopš pirmās klases. Tomēr 17-18 gadu vecumā vecākiem par lielām dusmām stingri izdomāju, ka visu atlikušo dzīvi nodarbošos ar kaut ko pavisam citu, ar ko arī nodarbojos joprojām (ja neņem vērā sīkas nianses). Par visu atlikušo dzīvi gan neņemos prognozēt - ir ļoti iespējams, ka pensijā tomēr iešu, nevis turpināšu nodarboties, lol.

Bet jā, es saprotu, ka vispār jau esmu diezgan anomālija, un ka nav tas normāli 14-15 gadu vecumā būt ar dziļu pārliecību par atlikušās dzīves nodarbi.