Tālā 1793. gada 6. aprīlī Francijas Nacionālā konventa deputāts Žoržs Dantōns, uzkožot siera fondī un iemalkojot apremonu, veica kārtējās piezīmes uz Konstitūcijas projekta malām. Tāpēc jau viņš bija Dižs Revolucionārs, ka visas šīs darbības spēja veikt vienlaikus. Kabinetā klusu ienāca Bertrans Barērs. Nostājies Datōnam aiz muguras, viņš, brīdi pavērojis, iebakstīja ar pirkstu manuskriptā: “Nevis s, bet gan z, savukārt te ir lieks r burts.”
- Ej, apsēdies pie sienas un netraucē, gudreli!, - īgni noburkšķēja Žoržs (katram zināms, ka fondī vienmēr tiek pasniegta karsta, nekad nav ēdama steigā), - Pabeigšu, varēsi pārrakstīt.
Barērs apsēdās krēslā pie sienas un iedziļinājās jaunākajā “Parīzes vakara ziņu” numurā. Šajā brīdī atkal atsprāga kabineta durvis, un tusnīdami (nebija vairs nekādi astoņpadsmitgadnieki), lielu koka kasti iestiepa Žans Fransuā Delmass, Žans Žaks Breārs un Pjērs Žozefs Kambōns.
- Kur nolikt? – nosēca Delmass.
- Pie sienas! – Dantōns norādīja ar dakšiņu.
- Parakstīties vajag! – nogāŗdza Breārs.
- Vēlāk, pirksti taukaini! Pasēžiet maliņā, pagaidiet.
Pēc tam atvilkās Luijs Bernārs de Morvō (palūgt spalvu un tinti), Žans Batists Treijārs (atgādināt par 50 franku kāršu parādu), Žans Žaks Delakruā (pavaicāt, kur ir Robespjēra kabinets) un Robērs Lendē (sajaucis durvis). Visiem Dantōns lika apsēsties pie sienas. Neviens neuzdrošinājās iebilst. Tā radās vēsturē pirmā Sabiedrības glābšanas komiteja.